Vietējā pašvaldība – demokrātiskas valsts pamats

Jānis Grasis

JD valdes loceklis, Banku augstskolas docents

Vērojot no malas valdošās koalīcijas strīdus par teritoriālo reformu Latvijā rodas iespaids, ka atsevišķi politiķi neizprot demokrātiskas valsts iekārtas pamatprincipus, un nekad nav lasījuši Eiropas vietējo pašvaldību hartu. Atsevišķiem politiķiem liekas, ka visu var diriģēt no Rīgas, neņemot vērā vietējo pašvaldību un to iedzīvotāju vēlmes.

Viens ir skaidrs: pašvaldību reforma ir krietni novēlota, un ideālākajā gadījumā tā bija jāveic jau pirmajos Godmaņlaikos, kas diemžēl netika izdarīts. Tāpēc esošie strīdi par to vai būs 103 novadi (Tautas partijas piedāvājums) vai 137 (Zaļo un Zemnieku savienības piedāvājums), vai minimālajam iedzīvotāju skaitam vietējā pašvaldībā ir jābūt 2000 vai 5000, manuprāt ir tikai atsevišķu stūrgalvīgu politikāņu vēlme turpināt Latvijā valdīt pēc principa “Skaldi un valdi!”

Ja reiz Staiceles pilsēta, Amata, Alsunga, Valgunde, Lapmežciems, Inčukalns, Allaži, Olaine, Sece, Sērene, Līvbērze, Glūda, Priekuļi, Gailīši, Pūre, Mežotne, Brīvzemnieki, Baltinava, Ģibuļi, Vaidava, Kocēni, Kauguri, Strazde, Lībagi, Ance, Tārgale, Skrīveri, Rauna, Vecsaule, Īslīce, Code, Sala, Jersika un Smārde jūtas ekonomiski pietiekoši spēcīgas, un neredz ieguvumus no pievienošanās, tad kāpēc šīs pašvaldības arī turpmāk nevarētu pastāvēt? Rīgas kabinetos ar zīmuli un lineālu nevar zīmēt jaunās pašvaldību robežas, nerēķinoties ar vietējām pašvaldībām. Galu galā, ja radīsies attīstības problēmas, vietējās pašvaldības pašas vēlāk var brīvprātīgi pievienoties lielākām pašvaldībām. Turklāt pat maza pašvaldība, ja tajā ir labi attīstīta uzņēmējdarbība, cilvēkiem ir labi apmaksātas darba vietas, var attīstīties tikpat sekmīgi, nekā blakus esošā lielāka pašvaldība, ja tajā ar uzņēmējdarbību neveicas un ir augsts bezdarba līmenis. Bez tam, kā tad mūsdienu globalizācijas laikmetā var aprēķināt precīzu iedzīvotāju skaitu vietējā pašvaldībā? Nav pieejama ticama statistika par cilvēkiem, kas tikai formāli attiecībām ar valsti deklarējuši dzīvesvietu vienā pašvaldībā, bet reāli dzīvo citās pašvaldībās Latvijā, vai pat Īrijā un citās pasaules valstīs. To Latvijas likumi neaizliedz, un pat Civillikumā ir ierakstīts, ka katram cilvēkam var būt vairākas dzīves vietas.

Viens ir skaidrs: reiz par visām reizēm pašvaldību reforma ir jāpabeidz! Taču tas ir jādara ņemot vērā pašvaldību brīvprātīgu lēmumu, kas atbilst Eiropas vietējo pašvaldību hartas burtam un garam.