Nupat Latvijā viesojās Jenss Peters Bonde, dāņu izcelsmes Eiroparlamenta deputāts, kurš bijis ievēlēts Eiroparlamentā visās vēlēšanās kopš 1979.gada.
Nupat Latvijā viesojās Jenss Peters Bonde, dāņu izcelsmes Eiroparlamenta deputāts, kurš bijis ievēlēts Eiroparlamentā visās vēlēšanās kopš 1979.gada. J.P. Bonde tālu aiz Briseles un dzimtās Dānijas robežām, jo viņš atklāti kritizē smagnējo eirobirokrātiju un apšauba nepieciešamību veikt tādas reformas, kas samazinās vēlētāju ietekmi un palielinās Briseles iecelto ierēdņu, nevis tiešā ceļā ievēlēto deputātu ietekmi. 2001.gadā viņš ieguva European Voice „Gada politiķa” titulu, kandidējis uz Eiropas Parlamenta prezidenta amatu.
— Bondes kungs, jūs esat pazīstams ar savu skeptisko nostāju pret Lisabonas līgumu, tāpat kā pirms tam — pret Eiropas Savienības konstitūciju. Kāpēc tā?
— Konstitūcija, manuprāt, bija solis atpakaļ demokrātijā un mazo valstu ietekmes nodrošināšanā ES pārvaldē. Tā kā gan Latvija, gan Dānija ir mazas valstis, mums īpaši jāseko līdzi, lai mēs spētu nodrošināt savas nacionālās intereses un lai lielās dalībvalstis nediktētu savus noteikumus. Konstitūcija bija nepareiza un netaisnīga, jo tā paredzēja likvidēt patlaban pastāvošo principu, ka ikkatrai dalībvalstij, lai arī cik maza tā nebūtu, ir pa vienam komisāram Eiropas Komisijā. Tāpēc nav jābrīnās, ka veselas trīs valstis reizē referendumos nobalsoja pret ES konstitūciju — Francija, Nīderlande un Īrija! Tomēr tagad, kad vēlētāji ir pateikuši skaidru NĒ šādai konstitūcijai un to vairs nav iespējams pieņemt, eirobirokrāti vēlas to reanimēt ar Lisabonas līgumu, jo tā dēvētais Lisabonas līgums nav nekas cits kā tā pati vēlētāju izbrāķētā Eiropas konstitūcija, tikai citādi nosaukta.
— Kāpēc Lisabonas līgums ir bīstams mazajām dalībvalstīm?
— Kopumā līgums paredz to pašu, ko vēlētāju izbalsotā konstitūcija: varas centru pārnešanu no nacionālajām valdībām un vietējām pašvaldībām uz Eiropas institūcijām, turklāt nevis uz vēlētajām institūcijām, kurās iebalsotos deputātus jau nākamajās vēlēšanās var nomainīt, ja tie nerīkojas pareizi, bet gan uz ierēdņu — birokrātu veidotajām institūcijām. Tā jebkurā gadījumā ir slikta zīme. Ja deputāts nerīkojas vēlētāju interesēs, viņa vietā nākamajās vēlēšanās ievēl citu. Bet no birokrāta vaļā tikt nevar, pat ja viņš neko nedara. Turklāt varas centralizācija Briselē, atbrīvojot no lemšanas tiesībām vietējos parlamentus, valdības un pašus vēlētājus, nav mūsu pašu interesēs — tas ir tikai eirobirokrātu interesēs.
— Tad kāpēc valstu valdības, parlamenti un prezidenti steidz ratificēt šo līgumu?
— Atbildēšu ar pretjautājumu. Vai jūs esat lasījis Lisabonas līguma tekstu?
— Nē.
— Un kaut viens no jūsu draugiem, kolēģiem, radiniekiem?
— Cik man zināms, nav. Nav nācies runāt.
— Nu, lūk! Es varu saderēt, ka arī jūsu premjers, kurš parakstīja šo līgumu, nebija to izlasījis! Es to zinu tāpēc, ka es, rakstot pētījumu par šo līgumu, to rūpīgi izlasīju un izanalizēju, un jāsaka, ka tas ir viens no milzīgākajiem un juridiski sarežģītākajiem tekstiem, kāds vien jebkad sarakstīts. Kopējais Lisabonas līguma apjoms pārsniedz 3000 lappuses, tas sastādīts ārkārtīgi sausā, birokrātiski samudžinātā valodā, turklāt lielāko daļu no tā nav iespējams saprast, ja lasītāja zināšanas neļauj izsekot līdzi atsaucēm uz iepriekšējiem ES pamatdokumentiem — Romas, Māstrihtas, Nicas līgumam, kā arī citiem politiskajiem un likumdošanas aktiem. Gatavojot savai grāmatai pielikumā esošo skaidrojošo vārdnīcu, es rūpīgi sameklēju atsauces visiem jēdzieniem, un vēlāk diskusijās ar mūsu politiskajiem oponentiem pierādījās — daudzi no viņiem, kas atbalstīja šo līgumu, nemaz nebija to lasījuši!
— Pieminētā grāmata par Lisabonas līgumu nav vienīgā — jūs kopumā savas ilgās karjeras laikā esat sarakstījis vairāk nekā 55 grāmatas, un viena no pēdējām ir vienkārša, plašai publikai domāta grāmata «From EU Constitution to Lisbon Treaty». Šī pēdējā grāmata, kā redzu, ir tādā sarkastiskā Maikla Mūra stilā…
— Jā! (Smejas.) Šajā grāmatā, kas ir vienkāršāka, plašai publikai domāta, nevis speciālistiem — kā tā, kuru minējām iepriekš (rāda milzīgu, 500 lappušu sējumu). Šajā plānākajā grāmatā «From EU Constitution to Lisbon Treaty» ir pieminēti un izskaidroti tie jautājumi, kuri vistiešākajā veidā skars katru no mums. Protams, arī stils ir lasītājiem draudzīgāks.
— Un jūs esat sapulcējis arī citus interesentus, kuri ir pret Lisabonas līgumu…
— Viens no Īrijas bagātākajiem uzņēmējiem, kurš vienlaikus ir arī sabiedriskais un politiskais aktīvists, Deklans Dž. Ganlejs (Declan James Ganley) reiz, sēdēdams lidmašīnā, izlasīja šo manu grāmatu. Viņš līdz tam nebija iedziļinājies ES konstitūcijas un Lisabonas līguma jautājumos, viņš bija ļoti veiksmīgs biznesmenis. Viņš kļuva par Libertas Institute Ltd. priekšsēdētāju, un ar šīs nevalstiskās un nepolitiskās aktīvistu grupas palīdzību mēs mēģinājām apturēt Lisabonas līguma stāšanos spēkā. Īrija bija vienīgā valsts, kurā par Lisabonas līguma ratifikāciju bija jārīko referendums, un, neraugoties uz valdošo partiju stingro atbalstu līguma ratifikācijai, tauta šī gada jūnijā nobalsoja pret. Šis sasniegums mūs iedvesmoja, un mēs pašlaik organizējam līdzīgas aktivitātes arī citās dalībvalstīs.
— Vai Libertas ir kā politiska partija?
— Nē, mēs organizējamies kā biedrību, nevalstisko organizāciju tīkls. Partijām ir nepieciešams savākt daudzus biedrus, tām ir ievērojami ierobežojumi, turklāt daudzi cilvēki tām neuzticas. Taču mēs domājam, ka Libertas biedrībām katrā valstī varētu būt domu apmaiņas funkcija — cilvēki varētu sanākt kopā, pārspriest idejas un to realizācijas veidus, neraugoties uz politiskām antipātijām vai ambīcijām. Sportisti, uzņēmēji, žurnālisti, rakstnieki, privātā un publiskā sektora darbinieki — lai sanāktu kopā un risinātu svarīgus jautājumus, nav taču jākļūst tāpēc par politiķiem! Piemēram, referenduma kampaņā Īrijā tieši tāds bija mūsu sauklis: «Fakti, nevis politika!»
