Politika, demokrātija, brīvā tirgus ekonomika - šodien visā tautā tie ir lamuvārdi, kuri faktiski ir izsmēluši tautas uzticību.
Politika ir tikai un vienīgi tautas vai valsts interešu aizstāvēšana, pārstāvēšana vai lobēšana citu valstu starpā. Runa nav tikai par cipariem, ko mēs vai mūsu politiķi pārzina un lieto savās runās kā galveno vērtību apspriešanas tematu un politiskos lozungus.
Vai Latvijā politikai sirds ir pareizā vietā?
Politika, demokrātija, brīvā tirgus ekonomika - šodien visā tautā tie ir lamuvārdi, kuri faktiski ir izsmēluši tautas uzticību.
Politika ir tikai un vienīgi tautas vai valsts interešu aizstāvēšana, pārstāvēšana vai lobēšana citu valstu starpā. Runa nav tikai par cipariem, ko mēs vai mūsu politiķi pārzina un lieto savās runās kā galveno vērtību apspriešanas tematu un politiskos lozungus.
Šīs ciparu dzirnavas, kurās ierauti visi, maļ tukšu ūdeni, taču aiz cipariem stāv dzīvi cilvēki. Ir jārunā par cilvēkiem, kuri spēj izvilkt šo valsti no neticības saviem spēkiem, kuri spēj izvilkt šo valsti no citu valstu atkarības, kuri spēj izvilkt šo valsti no savstarpējā naida, kas katru dienu redzams televīzijā un presē.
Grūti saprast, kāpēc mēs atkal un atkal slavinām ārzemes un liekam to par absolūto pareizības piemēru, bet nedarām to mājās. Varbūt esam pazaudējuši saknes ar mājām, bet varbūt, ka mūsu ierēdņiem vairāk garšo franču vīns, patīk vairāk Šveices franks, un garšo dāņu cukurs! Mūsu ikdienas dzīvē ir iespiedušies citu valstu parakstīti memorandi: Māstrihtas līgums, Romas konvencija, Lisabonas līgums, Nicas līgums, Kioto protokols, bet nez kāpēc tauta par tiem maz ko zina, un Saeimas deputāti veic minimālu skaidrojošo darbu, kāds tam labums vai ļaunums! Es vēlētos, lai šad tad parādās Rīgas konvencija, Valmieras pakts, Ventspils kods, Liepājas harta. Šīs pilsētas Eiropas kopienā ir pat lielākas par Mārstrihtu, kurā parakstītais līgums nosaka Latvijas kritērijus par pievienošanos un pāreju uz norēķinu valūtu eiro.
Mēs esam pieslēgti dažādām konvencijām, no kurām būtu jāsaņem labumi, bet nez kāpēc mēs ES esam pirmie mirstībā, ceļu satiksmes negadījumos, kur cietušie ir bērni, mums ir visaugstākā inflācija Eiropā, vislielākais tekošā konta deficīts, vislielākais IKP kritums, vismazākais IKP uz vienu iedzīvotāju, visstraujāk augošais maksātnespējīgo personu pieaugums Eiropā. Bezdarba līmenis jau pārsniedz divciparu skaitli - 10,4%! Un mēs vislēnāk apgūstam ES naudu – ar ātrumu 62% no pieejamajiem līdzekļiem! Mēs esam pēdējie pensiju līmenī: Latvijā pensija ir 136 Ls, ES vidējā pensija ir 507 Ls. Mums ir visdārgākie projekti par nodokļu maksātāju naudu: Dienvidu tilts – 400 miljoni, Gaismas pils - 200 miljoni, tūlīt būs tramvaji ar zemo grīdu par 250 miljoniem. Un vēl visa Latvija glābj Parex bankas ārzemju kreditorus par jau gandrīz 1 miljardu eiro!
Tā, lūk, mēs dzīvojam! Politiķi glābj projektus un sevi, bet tauta tikai noskatās, jo neko izdarīt nevar. Vara aizsargā varu, un tas viss notiek nevis Āfrikā, bet Eiropā un turklāt Latvijā. Tā nav valsts politika, tā ir politiķu ikdiena zīmēties bagātajos žurnālos un atrādīties TV raidījumos par nodokļu maksātāju naudu.
Latvija ir pārvērsta par patērētājvalsti, un pierādījums tam ir veikalu plaukti, kur preces ir galvenokārt ražotas ārzemēs. Mūsu politiķi ir kā siseņu bars bez spārniem, nokož visu, bet aizlidot citur nākamajam cēlienam vairs nevar, bet mēs uz to visu skatāmies no malas!
Domāju, ka mūsu ikdiena ir atpalikusi no valstiskuma patiesās izpratnes, mēs neesam pelnījuši nest šo sarkanbaltsarkano karogu, un dziedāt himnu. Bet varbūt tāds arī bija plāns?
Tauta nejūtas kā savās mājās, jo valsts vadītāji uzvedas kā citu valstu pārstāvji. Tautas priekšstāvji mums reklamē Eiropas Savienību, NATO, Lisabonas līgumu, bet neviens nerunā par Latvijas īpašo lomu, kuru nedrīkst pazaudēt citu valstu starpā. Tā loma ir tautas griba un ticība, kuru nedrīkst pazaudēt citu valstu starpā - ka Latvija ir Latvijas iedzīvotāju mājas – mājas, par kurām ir lepnums, mājas, kuras vienmēr gaida un mājas, kuras tiek celtas godā. Tad, kad mēs tā domāsim, tad arī ģimenes tradīcijām būs vērtība un īstās svētku dienās dziedot himnu (klusi) mēs jutīsim, ka skudriņas no pirkstu galiem ieskrien asinīs un uzjundī sirdi, līdz kamēr himnas gala vārdos arī kamols ir pareizā vietā.
Šādas sajūtas ir patiesas, un tā jau ir sirdsbalss. Tikai sirdsbalsī skan patiesās notis, tikai tautas apziņā ir sapratne, kas ir Valsts.
Politiķi ļoti bieži aizmirst pavaicāt tautai. Tas notiek reti – tikai reizi četros gados, vēlot Saeimu vai pašvaldības.
Politikā spiežas viduvējības, kurām nav nedz savu piemēru, ko priekšā likt, nedz arī ideju, kur vest tautu. Varbūt ir pēdējais laiks arī mums, šeit klātesošajiem, paskatīties uz sevi un pieņemt lēmumu balsot par sevi, nevis par tiem, kas nemāk mūs sadzirdēt. Paskatīties uz sevi un pieņemt lēmumu balsot par sevi nav nekas slikts, jo tie, kas ir ilgi sēdējuši Saeimas krēslā, ir aizmirsuši, ko nozīmē runāt ar tautas muti! Tieši tāpēc arī es esmu nolēmis startēt pašvaldību vēlēšanās, citādi, ja to nedarīšu es, to darīs kāds cits. Es gribu būt viens no tiem, kas neļauj Latvijai izslīdēt no pirkstiem, lai nebūtu tik slikti kā 1918.gadā, kad bija jācīnās par Latviju.
Mums ir zeme, mums ir jūra, mums ir meži, mums ir darbarokas, mums ir nauda – savs lats. Mums ir viss, kas atbilst ekonomikas trim sastāvdaļām: zeme, darbs, kapitāls. Tad kāpēc mums iet tik slikti? Es domāju, ka atbilde nav tālu jāmeklē - tie ir politiķi, kuri paši sev izdomājuši profesiju, kura neko neražo, bet visu lemj. Turklāt politiķis Latvijas sabiedrības acīs tiek rādīts kā cēlākais piemērs. Viņi, politiķi, Latvijā ir stipri, bet Eiropas Savienībā viņus neviens nedzird. Es neesmu dzirdējis, ka Latvijā kāds no mūsu Eiropas Savienības pārstāvjiem būtu tik godā celts, ka viņš ir kaut ko izlobējis Eiropas Savienībā Latvijai par labu. Tieši otrādi, mūsu politiķi Latviju pa gabaliņam izpārdod un nodod, kā, piemēram, tas bija ar Lisabonas līgumu, kur Latvija zaudēja savas kompetences 68 jomās.
Mums nav tik prestiži būt par zemnieku, rūpnieku, mežstrādnieku vai uzņēmēju ar nacionālo identitāti. Un nav arī prestiži būt par nacionālu valsti. Tas ir tāpēc, ka politiķi sēž Rīgā, un Rīga ar politiķu rokām ir atņēmusi visai Latvijai novadu pašnoteikšanās saimniecisko spēku lemt par savu tautsaimniecību tieši tā kā tas ir vajadzīgs katram novadam. Nožēlojami, bet tā tas ir. Rīga ir Latvijas sūklis, kas nevis atdod, bet paņem varas labumus, un slikti ir tas, ka tos tālāk atdod nevis Latvijas tautai, bet ārzemēm.
Tie ir politiķi, kas izsūca visu Latviju un sasēdās Rīgā kā pēdējā pieturvietā – laimes plostā. Tie ir politiķi, kas ieceļ amatos savus draugus, un kopā gūst labumu, ko neuzrāda savās ienākumu deklarācijās. Tie ir politiķi, kas radīja 43 politiskās partijas un meklē sponsorus – bagātus kungus, nevis tautu, ko pārstāvēt. Tie ir politiķi, kuri neko nemāk, jo nekad neko nav radījuši, un tā nav godīga politika sēdēt uz nodokļu maksātāju naudas un saukt to par valsts vai pašvaldību budžetiem. Piedodiet, politiķi ir tikai apsaimniekotāji, bet ne tie godīgākie, kuri piepūš rūpju pilnu vaigu ar izdzisušām uguntiņām acīs. Tās acis ir bailīgas, lai nebūtu pieķertas uzreiz, bet varbūt vēlāk kāds nepamanīs... Tie ir politiķi, kas glābj Parex banku vai, pareizāk sakot, Parex bankas lielos kreditorus, bet neglābj savus uzņēmējus un neglābj arī savu tautu no maksātnespējas un arī neglābj savu tautsaimniecību.
Vara glābj varu. Bet vajadzētu taču būt otrādi! Latvijas vara (politiķi) glābj no sākuma savu tautu, vistiešākā veidā pierādot, ka tiem rūp tautas labklājība un izdzīvošana, un tikai tad palīdz citām valstīm vai citiem kreditoriem. Tādi ir mūsu politiķi, kuri baidās kā mazas pelītes nostāties lielo ārzemju konglomerātu priekšā, un nebaidās savas tautas priekšā plēsties kā lauvas savā starpā. Nost ar tādiem politiķiem un nost ar tādu politiku! Nav kas savalda Latvijas politiķus. Varētu viņus pielīdzināt siseņu baram.
Mūsu biedru kopai ir jāmeklē cilvēki, kuri ir drosmīgi pateikt, ka vēlas kļūt par saimniekiem savās mājās, savos novados, savās pilsētās! Trūkst saimnieku - tādā izpratnē, ka tas nav mantojams amats, bet drīzāk tas ir amats, kas atbilst tās nesējam, kurš spēj saprast atbildību. Mums ir jāpiedalās pašvaldību vēlēšanās! Ja būs Saeimas vēlēšanas, mēs arī piedalīsimies! Mēs esam vajadzīgi sabiedrībai tikai tad, kad mēs varam piedāvāt savas spējas un idejas savā apkaimē, izzinot un izprotot vēlētāju vajadzības, turklāt solījumi ir jāpārvērš darbos.
Tas ir veids, kā nodrošināt ticību, kad solītais tik tiešām iekrīt makā.
Novadi ir Latvijas saknes, un saimnieki novados vislabāk zina, kā kopt savu novadu un cīnīties pret kaitēkļiem, lai koks zaļotu un augtu plašumā, līdz zari pieskaras cita novada koptajai lapotnei. Tad būs sajūta, ka druva satiekas ar druvu, kur saimnieks satiekas ar saimnieku, un kur galdā ir klāts sevis saražots ēdiens - bez mūža parāda ārzemniekiem. Tas diemžēl vēl nav pienācis, bet tas ir iespējams Latvijā!
Pašvaldības ir pašas par sevi, valsts budžets ir pats par sevi, jo glābj bankas un ierēdņu algas, bet neglābj pensionārus, policistus, izglītību. Tātad valsts grimst tumsībā un bezizejā - gan materiālā, gan garīgā, gan arī emocionālā ziņā. Tautai nav pa prātam pat izklaides, prieks ir tikai dažreiz, piemēram, kad spēlē Latvijas hokeja izlase vai notiek Latviešu tautas dziesmu un deju svētki – tad tauta ir vienota. Es nejūtu nevienu citu notikumu, par kuru tauta ir tik priecīga un monolīta. Tik tiešām, mēs priecājamies tikai par mūsu sportistu lielajām vai mazajām uzvarām, bet citās jomās diemžēl katram savs viedoklis - kā tai pasakā par vēzi, līdaku un gulbi, kur katrs velk uz savu pusi, un vezums kā nekust, tā nekust uz priekšu.
Pretīgi un nedaudz riebīgi! Tauta ir sašķelta. Liela daļa tautas glābjas Īrijā, atbalsta svešas zemes, cita daļa glābjas Rīgā, kura kā ūdensgalva drīz plīsīs, bet varbūt Rīgu sagaida (varbūt jau sagaidīja?) tāds liktenis kā tai zivij, kura sākusi bojāeju no galvas!
Nevēlos ticēt, ka tautā vairs nav daudzu jaunlatviešu, kas cēla tautu kājās uz valstiskuma iegūšanu, neticu, ka tautā vairs nav īstu, par valsti un tautu domājošu cilvēku, kuriem sirds sāp un neliek mieru, kā tas bija ar Kārli Ulmani, kura iztēle par valsti stāvēja pāri visam, un spēkus viņš veltīja tikai tautas labklājības celšanai.
Es gribētu citēt Kārļa Ulmaņa teikto tad, kad Latvija izcīnīja savu uzvaru: „Vispārējs iespaids tāds, ka mēs atrastos ienaidnieka zemē, jo grib valdīt i vācieši, i lielinieki. Vieni jādzen laukā, otrus nedrīkst laist iekšā.” Ar kādiem līdzekļiem to panākt? Kādi vispār bija šie līdzekļi. Īstenībā nebija nekādi līdzekļi. Nebija ne armijas, ne ieroču, ne pārtikas, ne naudas. Trūka pārvaldes aparāta, trūka arī piedzīvojumu. Tas nemaz nav jāslēpj. Un kas tad bija? Tikai ticība un paļāvība tautas spēkiem, viņas gribai neapstāties. Es domāju, ka 1918.gadā bija daudz sliktāk nekā šodien. Mums ir daudz vairāk, nekā tajā laikā, kad nebija nekā. Un tieši tādi cilvēki mums ir jāmeklē novados, kas spēj saprast, ka tikai no viņiem ir atkarīgs tas, ko vēlas ne tikai vēlētāji, bet arī iedzīvotāji un cilvēki. Un jābūt tādam priekšstāvim, kas spēj piepildīt cilvēku vēlmes. Ir jābūt tādam cilvēkam, kas aizrauj tautu sev līdzi – bet ne tikai runās, bet arī darbos. Cilvēks, kas elpo ar tautas plaušām un ir no tās vidus. Cilvēks, kurš nebaudās pateikt savus vārdus brīdī, kad vairākums tik tiešām domā citādi. Cilvēks, kurš ir gatavs nostāties uz sava ceļa, kas ir arī valsts iedzīvotāju ceļš patiesas labklājības un cilvēku vārdā. Protams, kāds teiks vai klusībā pasmiesies, ka tas, ko es runāju, ir atpalicis no šīsdienas vai tie ir vairāk un ne mazāk kā suņa murgi. Un tik tiešām jāpiekrīt, ka Dieva uz zemes vairs nav. Uzskatu, ka ir jāsāk ar sevi, savu māju, savu apkārtni, savu pagastu, savu novadu. Un brīdī, kad novads satiekas ar novadu, tad var teikt, ka izdarīts ir daudz. Un tad var teikt, ka Latvija ir sakārtota un vēlama.
Tā tauta ir nabaga, kas sevi nevar pabarot. Tā tauta nav brīva, ja pār to valda brīvība. Tautai ir jāvalda pār brīvību, nevis otrādi!
Kā piemēru varu minēt Ventspili. Ventspils nekad netika radīta politiķiem, bet gan Ventspils iedzīvotājiem. Vieta, kas bija netīrs, smirdīgs miests, 19 gados kļuva par pilsētu, kur ir bijis gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs, lai pabrīnītos, ka tas ir iespējams Latvijā. Šo pilsētu radīja cilvēki, kuri domāja saimnieciski, bet ne politiski, taču šodien politiķi piedalās Ventspils iznīcināšanā vai pārņemšanā, un viņu sponsori nesēž Ventspilī – viņi sēž Rīgā. Vai tad siseņiem ir par maz?
Ostas, jūra, lauksaimniecība, meži, izglītība – tie ir Latvijas pastāvēšanas balsti un saknes - nekas cits, kur virzītājspēks ir cilvēks - līderis ar dziļām zināšanām tautsaimniecībā un lielu enerģiju rīkoties. Tikai tādā veidā var runāt par Latvijas stiprumu citu valstu starpā!
Masu mēdiji jau savlaicīgi mūs gatavo sarauties, saspiesties, ekonomēt, pāriet no 100 kvadrātmetru dzīvokļa uz 27 kvadrātmetru dzīvokli. Mēs šos laikus jau vienreiz esam piedzīvojuši. Arī Godmanis kādreiz mūs aicināja sildīties vismaz ar krāsniņām, bet 2008.gadā jau aicināja sildīties bez tām, un siltumu ražot pašiem kā pingvīniem, saspiežoties ar mugurām. Tas ir maigais verbālais genocīds pret pašu latviešu tautu – bez vardarbības, makšķeres vietā iedod auklu un ziepes! Bet policijai tai pašā laikā atņem algu un degvielu, lai uz nozieguma vietām nevar aizbraukt! Nav gudri atkārtot Ļeņingradas Otrā pasaules kara blokādi, kur tauta ēda tautu.
Valsts pamatā ir stipra ģimene, un politiķi to saprot, taču kaut kas viņiem liek darīt pretēji! Kas? Nedomāju, ka politikas sponsori vēlas palikt šai valstī vieni, jo tauta būs aizbraukusi vai arī iemācījusies apieties ar auklu un ziepēm.
Esmu viens no tiem, kas tic saviem spēkiem. Nekad nav tik slikti, ka nekas nav labojams. Naudai tik tiešām ir spēks, varētu teikt, ka naudai piemīt magnētisms – stiprs pievilšanās spēks, tomēr ticībai un idejai spēks ir vēl lielāks. Latvija tika izcīnīta bez naudas, tikai un vienīgi ar ticību tautas spēkiem un Latvijas nākotnei.
Šodienas problēmas ir radušās tikai un vienīgi vājas vai arī paviršas valsts pārvaldības rezultātā. Tik mazai valstij tik daudz partiju nāk tikai par ļaunu. Šeit neviens nav saimnieks, un ja parādās iedīgļi, tad tie tiek iznīcināti, vai vēl ļaunāk - ietupināti cietumos. Kurš to visu dara, kurš ir pieļāvis, ka valsts netiek vadīta? Kurš ir ieinteresēts pazaudēt šo valsti? Es personīgi nē! Domāju, ka arī ne tauta.
Neticu, ka Latvija ir eksperiments anatomijas laboratorijā, kur vardītei nevis dod peldēties siltā pienā, kuru sildot varde uzvārās, bet ir vēl ļaunāk – ekstremitātes ir pieslēgtas elektriskai strāvai, lai pārbaudītu, vai muskuļi vēl raustās.
Mums ir vajadzīgi patiesi līderi, īstas personības no tautsaimniecības, no novadiem, īsti ģimenes cilvēki, īsti Latvijas patrioti, bet tie nav politiķi, tie ir cilvēki, kuri ir saimnieki ar saknēm savā jomā. Politika, vēlreiz atgādināšu, ir tikai un vienīgi tautas vai valsts interešu aizstāvēšanas, pārstāvēšanas un lobēšanas līdzeklis citu valstu starpā.
Mans pierādījums ir darbs un sports. Esmu kļuvis par vairākkārtēju Latvijas čempionu strītbolā, par pasaules čempionu, pārstāvot Latviju. Esmu vadījis un vadu vairākus lielus uzņēmumus, kas pārstāvēti ar nacionālo kapitālu un kas ne tikai ražo naudu akcionāriem, bet arī nodrošina darbinieku labklājību un rada nodokļus valstij.
Es nevaru stāvēt malā, ja politiķi labumus paņem sev vai vēl ļaunāk - atdod ārzemniekiem. To es ar savu rīcību vēlos pierādīt nākošajā cēlienā. Esmu iesūdzējis kopā ar domubiedriem Saeimu Satversmes tiesā par Lisabonas līguma atcelšanu jeb, tautas valoda runājot, Latvijas nodevības paktu. Saeimas deputāti piešķīra sev tiesības paši izlemt, vai nodot vai nenodot tautai izlemšanai tik svarīgu lietu kā 68 Latvijai svarīgu jomu atdošanu Briselei. Deputāti to izlēma 12 minūtēs.
Uzskatu, ka nedrīkst stāvēt malā! Mūsu paaudze ir tā, kas arī izšķirs Latvijas likteni tuvākajos piecos, desmit, piecpadsmit gados, un ir pēdējais brīdis saprast, kādu mēs vēlamies redzēt valsti un kā veidot valsti – ne tikai politiski aizsargātu, vai politiski un ekonomiski stipru, bet arī tādu, lai katrs iedzīvotājs šeit vēlētos dzīvot kā savās mājās.
Šeit es nedomāju par pašizolētu valsti, bet es domāju par valsti, kuru klausās un dzird gan Eiropas Savienība, gan ASV, gan arī Austrumu kaimiņš. Tas nozīmē, ka mūsu partijai ir jākonsolidē visi Latvijas iekšpolitiskie un ekonomiskie spēki, kas pārstāv Latvijas intereses un Latvijas iedzīvotājus, lai no tās vienas skudras – mūsu partijas - vai Sprīdīša, kas ir šajā partijā, izveidotos interešu monolīts, kas rūpējas par Latvijas labklājību, par kultūras mantojumu un tā lomu, cilvēcisko vērtību godā celšanu un mantošanu.
Es kā indivīds un aktīvs cilvēks gribu dzīvot valstī, kurā dzīvoju, proti, Latvijā, es gribu dzīvot valstī, kurā ir cieņā Latvijas nacionālais kapitāls, kā to dara amerikāņi, zviedri, somi, krievi. Es gribu būt lepns par šo valsti. Es negribu būt tāds, kas sēž ar izstieptu roku un gaida žēlsirdības dāvanas kā fizisks un morāls ubags.
Es vēlos, lai mani bērni manto to, kas atkal nav jārada no jauna ar neizskaidrojamu un neizmērojamu piepūli. Mantotās vērtības ir galvenais valsts pastāvēšanas un turpināšanas dzinējs, kas vienā vārdā sakot, ir patriotisms, bet tam jābūt ideālu pilnam patriotismam ar lepnumu, ka to var atļauties jebkurš Latvijas iedzīvotājs.
