Talsu vēstis (Talsi), 14/08/2010, Laima Landmane, 5 lpp., rubrika: Sestdienas viesis

«Uzraksti par Evu! Kopš viņa ir šajā amatā, ej, kur iedams, visas pašvaldības iestādes strādā!» man teic kāds rojenieks. «Es jau neko, tikai sēžu aiz rakstāmgalda,» savā kabinetā smej Eva, atzīstot, ka iestādes strādā gan. Piemēram, policija! «Nopirkām jaunu fotoaparātu, lai var bildēt visus džipus, kas nelegāli iebraukuši kāpās,» stāsta pašvaldības vadītāja, uzskatot, tai vispirms cilvēkam ir jārada normāli darba apstākļi un tad no viņa var kaut ko prasīt.

10. septembri apritēs 100 dienas, kopš Eva Kārkliņa stājusies Rojas novada domes priekšsēdētāja amatā.
"Piedzimu Rojā. Pēc tam, kad mamma izšķīrās ar tēti, 14 gadu vecumā aizgāju viņai līdzi uz Talsiem, kur mācījos Talsu 2.vidusskolā", laika plūdumam pārlec pāri mana sestdienas viešņa.
Tur meitene aktīvi darbojusies sporta skolā, diena bijusi noslogota — kad tikusi rajona izlasē vieglatlētikā,visas vasaras pavadītas sporta nometnēs. Vidusskolas laikā Evas prioritāte bijis darbs, verot un pakojot zivis Rojas zivju konservu rūpnīcā. «Sapelnīju naudu,» viņa smej. Vecaistēvs, rojeniekiem labi pazīstams pēc iesaukas Pīpjanka, bet īstajā vārdā — Jānis Kārkliņš — līdz 74 gadu vecumam gājis jūrā ar mazajām tupelītēm. Vecāmāte Eda viņam palīdzējusi purgāt zivis. Mazo Evu un viņas māsu Aiviju, kamēr mamma un tētis darbā, pieskatījuši vecvecāki «Abi bija spēcīga rakstura cilvēki, viņiem bija laime nosvinēt arī Zelta kāzas. Tad nomira vecāmamma, pēc tam — vecaistēvs", atceras Eva. Ja bērniem mūsdienās nereti ir problēmas ar brīvā lajka pavadīšanu, tad Kārkliņu meitenēm par to galva nav bijusi jālauza: nodibināta gan Miera ielas komanda, spēlēta bumba un braukts ar divriteņiem. «Nekad nebija tā, ka sēdējām mājās un blenzām televizorā,» atceras Eva, bilstot, ka tikpat aktīvi pavadīts viss turpmākais mūžš. Vēl mācoties Rojas vidusskolā, paveicies ar klases audzinātāju - skolotāja Vaira Burkova saviem audzēkņiem iemācījusi gan glītrakstīšanu, gan matemātiku. Eva uzskata, ka no sākumskolas laika daudz kas ir atkarīgs - tā cilvēkiem ieliek nezūdošus pamatus. "Skolotāja ar lielo burtu", klases audzinātāju vērtē Eva. Arī Rojas vidusskolā viņas laiku aizņēmis gan skolas sabiedriskais darbs, gan sports. «Sporta un mūzikas skola bērnam iemāca plānot darba nedēļu,» teic Eva. Savukārt Talsos par skolotāja etalonu kļuvis klases audzinātājs Benito Grošus. «Viņam bija tādas pedagoģijas metodes, kādas nebija nevienam citam,» atceras Eva, joprojām augstu vērtējot erudītā skolotāja dzīves filozofiju Evas mamma Elga Kārkliņa, mediķe pēc profesijas, savulaik strādājusi gan Rojas ambulancē, gan par feldšeri uz ātrajiem. «Ahā, to cilvēkbērnu reiz mēs Valdemārpilī no zeķbiksēm izkratījām» — gadoties, ka tā savu tā laika mediķa ikdienu atceroties mamma, ar meitas palīdzību atpazīstot kādu rojenieku uz ielas. Kad mamma aizgājusi dzīvot uz Dižstendi, pie viņas kā pie ginekoloģes turpinājusi braukt ne viena vien paciente no Rojas. Tagad rit otrais gads kā viņa ir pensijā, kaut viņai ir pāri par 70 gadiem,» mammas joprojām aktīvo dzīvesveidu raksturo meita. Tēvs Jānis savulaik Roja strādājis gan par saldētavas iekārtu mehāniķi un elektriķi, gan ari vēlākos gados vienmēr pratis atrast kādu interesantu biznesu. «Cilvēks ar zelta rokām,» ar tēvu lepojas Eva.
"Pēc Talsu 2. vidusskolas absolvēšanas īsti nezināju ko darīt," teic Eva. Tā kā tolaik daudzi devušies studēt pedagoģiju, nolēmusi stāties Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultātē. Kade viņai piedāvāts darbs Stendes bērnudārzā "Saulīte", turpinājusi institūtā mācīties neklātienē. Pēc institūta beigšanas apprecējusies, piedzimusi meita. Kad radusies iespēja Dižstendē strādāt par kultūras nama vadītāju, ar prieku piekritusi.Paralēli saņēmusi uzaicinājumu strādāt Lībagu sākumskolā par ārpusklases darba organizatori. «Tad man vienlaicīgi bija trīs darbavietas - audzināju meitu, strādāju skolā un kultūras namā", smej Eva.
Tolaik Lībagu bijušais klubs bijis diezgan bēdīgā stāvokli, tāpēc izdomājusi šo iestādi atdzīvināt. Ar pašvaldības atbalstu tas ari izdevies — organizētas balles un populāri mākslinieki Lībagus apciemojuši jo bieži. «Ar to vien bija par maz - izdomāju, ka Villās vajadzīga brīvdabas estrāde! Arī šo ieceri ar pašvaldības un vietējo cilvēku palīdzību izdevās īstenot,» atceras Eva. Tajā laikā Eva pamanījusies vēl iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā, pabeidzot maģistrantūru kultūras teorijā.
Uz Roju viņa kopā ar meitu atnākusi pēc izšķiršanās no vīra — brīvība toreiz šķitusi vissvarīgākā lieta.Bankā paņemts kredīts dzīvokļa iegādei, taču darbavieta, protams, jauno sievieti Rojā nav gaidījusi. Tad bijušais skolasbiedrs un labs paziņa Juris Zeltiņš piedāvājis darbu savā veikalā. "Šodien mums ir dārgās desas!" nereti tsavu darbinieci ar maģistra grādu paķircinājis darba devējs. Kad Rojas vidusskolā izsludināts konkurss uz direktora amatu, viņa pieteikusies. "Mani neapstiprināja un paliku tirgot desas", viņa smej. Taču drīz vien saņēmusi no skolas aicinājumu strādāt par ārpusklascs darba organizatoru. «Jau tolaik sapratu, ka negribu būt atkarīga ne no viena darba devēja labvēlības,» saka Eva. 1998. gada 28.augustā sākusi strādāt skolā. Drīz vien izrādījies, ka viņas izglītības dokumenti ļauj mācīt gan ētiku, gan filozofiju un kultūras vēsturi, apvienojot ar ārpusklases audzināšanas darbu. «Visu darīju no sirds! Taču, nostrādājot gadus piecus par ārpusklases darba organizatori, man šis darbs vairs nepatika — Šķita, viss jau ir bijis. Tā kā paralēli biju izstrādājusi metodisko materiālu, devos uz dažādiem Latvijas rajoniem vadīt seminārus. Tur tirgoju savas grāmatas. Tas bija labs bizness — par naudu nopirku datoru un printeri, atceras Eva. Tolaik tas bijis samērā ekskluzīvs pirkums, un iegādātā tehnika devusi iespēju metodisko materiālu apkopot izdevumā pašas spēkiem. «Kad sapratu, ka šo darbu esmu atkodusi no viena gala līdz otram, vairs nebija interesanti. Teicu skolai direktorei, ka meklēšu citu darbu. Skolā parādījās datori, tuvojās akreditācijas laiks un mācību pārzinis, kurš īpaši nepārzināja datortehniku, izdomāja, ka ies pensijā. Man piedāvāji mācību pārziņa vietu — paliku strādāt,» stāsta Eva. Tad izlasījusi sludinājumu, ka pirmo gadu Rīgas Juridiskās koledžas Ventspils filiāle uzņem studentus, vilinoša šķitusi ari demokrātiskā mācību maksa. «Tā bija stingrākā no visām skolām, kur esmu mācījusies,» atzīst Eva. Ieguvusi pirmā līmeņa augstāko juridisko izglītību ar specialitāti jurista palīgs, īpaši specializējoties pašvaldību tiesībās. Visas ziņas, ko tur ieguvusi, noder joprojām. Tā kā koledžai bijis sadarbības līgums ar biznesa institūtu Rimpak Livonija, izmantojusi iespēju iegūt arī augstāko juridisko izglītību. Četrus gadus Evas dzīve bijusi ielikta stingros rāmjos: Trešdienās pēc darba skolā skolā dragāju uz Rīgu, kur sešos sākās mācības, kas ilga līdz deviņiem desmitiem vakarā. Pa nakti atbraucumājās, sagatavoju stundas vidusskolas klasēm, bet ieskaites, kontroldarbus un referātus — augstskolai. Nākošajā rītā devos uz darbu skolā, divas dienas nostrādāju, bet piektdien - atkal uz Rīgu...» Paralēli Eva studentiem palīdzējusi rakstīt diplomdarbus gan par pedagoģiskām tēmām, gan psiholoģijā un tieslietās.
2006. gadā Eva sākusi strādāt par Rojas vidusskolas direktori.
Kad šķitis, ka viss ir sakārtots, viņa atkal bijusi krustcelēs. Pavadījusi pārdomās pusgadu. «Sākās politiskie laiki, tuvojās arī pašvaldību vēlēšanas,» atceras Eva. Iestājusies Tautas partijā, .taču ātri vien sapratusi, ka tur valda diezgan liela stagnācija - piedalīties kādā pasākumā, lai tikai kuplinātu biedru skaitu, viņai nav šķitis vilinoši. Tuvojoties pašvaldību vēIešanām, vēlā rudenī pēc kādas skolai domes sēdes atsaukusies Zanes Vai vodes ieteikumam veidot savu sarakstu un startēt vēlēšanās. «Janvārī sapratu, ka no Tautas partijas gribu ie prom. Atradu internetā kādas partijas programmu, līdzīgu tai. ko savā prātā biju iecerējusi. Aizsūtīju «Demokrātiem.lv» e-pastu ar tekstu, ka man ir saraksts, bet nav karoga. Nepaguvu gandrīz vai vēstuli nosūtīt, kad jau atbilde bija klāt,» atceras Eva. Tad jau arī drīz vien zvanījis partijas līderis; Edgars Jansons. Pēc tikšanās partijas birojā Rīgā sapratusi, ka piesliesies demokrātiem «Tie bija jauni, enerģiski cilvēki, strādājām gan pie partijas gan pašvaldības programmas veidošanas. Dzīvība kūsāja — šis pirmsvēlēšanu laiks bija stipri jautrs un patīkams.- smaida Eva. Startējot vēlēšanās. ieguvuši trīs vietas. «Kad tika lemts, kas tad strādās domē, uzskatīju, ka man vajadzētu nostāties malā, neplešoties uz priekšsēdētāja amatu, jo Jānis Žoluds tomēr bija savācis visvairāk balsu. Devām viņam iespēju turpināt strādāt, cerot, ka visas lietas sakārtosies. Tomēr izrādījās, ka kaut kā neiet. Tā kā skolai šis bija akreditācijas gads, mana prioritāte tomēr bija tā — šī gada aprīlī izgājām akreditāciiu. Tad notika pārvēlēšanas un ievēlēja mani,» atklāj Eva Kārkliņa. Saņemts arī piedāvājums startēt 10. Saeimas vēlēšanās, taču, iepazīstoties ar sarakstiem, sapratusi, ka tur nav viņas vieta. Eva uzskata, ka Latviju saulītē celt varētu kāda harizmātiska persona, kas būtu ieinteresēta sakārtot valsti.
Novada vadītāja ir pārliecināta, ka cilvēkiem ir jādod iespēja pašiem kaut kur darboties. Arī sociālo pabalstu sistēmā kā viena no līdzdarbības formām varēti būt noteiktas stundas sabiedriskajos darbos pašvaldībā. Jo projām Evu pārsteidz, ka var atļauties strādāt arī nekvalitatīvi. «Jāsāk ar vietu, kurā dzīvojam! Ir jādod iespēja strādāt tiem kas to vēlas ur prot darīt,» uzskata Eva, kā pozitīvu piemēru minot Latgales puses ļaudis. Turp kopā ai draugiem viņa ik pa laikam dodas izvēdināt galvu un atgūt enerģiju. Vadītāja atzinīgi vērtē ari daudzus Rojas novada cilvēkus, kuri sava amatā strādā, neskaitot stundas. Pozitīva lieta, viņasprāt, ir pašas izstrādātie amata apraksti, ko nosaka Darba likums. Rojas attīstības vīziju priekšsēdētāja redz gan kā sakārtotu komunālā uzņēmuma un sētnieku darbu, gan vides rūpīgu kopšaru. Pozitīva pārmaiņa, viņasprāt, ir arī daudzdzīvokļu māju vecāko rosība."Mana vīzija, organizējot kādu pasākumu, ir nevis «To nevar izdarīt tāpēc, ka...», bet gan — «Nākam kopā un kopējiem spēkiem izlemjam, kas darāms lietas labā!» uzskata novada domes vadītāja. Noteikti atbalsts ir jāsniedz arī novada uzņēmējiem. Domājot par tūristu piesaisti Rojai, kopā ar režisoru Jurģi Krāsonu jau uzsākts darbs pie
kinofestivāla rīkošanas, ir doma arī reanimēt kādreiz populāro mākslas simpoziju «Roja - Raku».
Eva atzīst, ka ari viņa tagad dzīvo pa jaunam. «Ja kādreiz biju baigā darbaholiķe, pēc 40 gadu sasniegšanas sapratu, ka mazliet sevi jāpažēlo,» teic Eva, tāpēc savu datoru aizstiepusi uz skolu un atdevusi informātikas kabinetam un brīvdienas tagad tiek veltītas daudz lietderīgākām nodarbēm. Ja sestdienās nereti, pārstāvot domi, nākas būt kādā svarīgā pasākumā, tad svētdienās Eva dodas uz Miera ielu, kur gaida dārziņš. «Tad no rīta lidz
vakaram ņemos tur,» viņa smej, atzīstot to par savu spēka vietu. Bet, kad pavisam grūti, piektdien ar draugiem sēžas mašīnā un brauc pa Latviju. Arī draugu vidū neesot neviena, kas sēž un raud. Kā spēcīgu cilvēku viņa raksturo vīramāti — nekad šo 20 gadu laikā nav redzējusi, ka viņa kaut ko nevar!
Uz darbu novada domē dodas jau pusseptiņos no rīta. Nebrauc ar auto, bet iet kājām. «Tad redzu, ka tiltiņš pār Mazupīti kādā vietā bojāts. Komunālā uzņēmuma vīri smejas, ka Kārkliņai papēži sprūst tilta dēļos.Pēc laika skatos — tiltiņš salabots!
Novada saimnieces misijas apziņa viņai noteikti ir. «Tāpēc arī te sēžu! Nē, strādāju.» Eva aši izlabo.

Vairākus gadus ilgstošā pasaules ekonomiskā krīze un tās radīto seku dziļā recesija no jauna liek pārskatīt finanšu (un ne tikai) tirgu dalībnieku uzraudzības veicēju mehānismu, funkcijas un filozofiju.
Skaidrs, ka krīze ir mākslīgi radīts „virsvalstu” neformālās (toties īstenās) valdības produkts ar mērķi pārdalīt aktīvus, norakstīt virtuālās saistības un paplašināt savas iekšējās inflācijas eksportu uz trešās pasaules valstīm. Krīzes mērķis ir privātaktīvu valstiskošana, jo pasaules elitei ir vieglāk un vienkāršāk pārvaldīt savus aktīvus ar valsts starpniecību, nevis dārgu topmenedžeru direktoru padomi, kura paralēli vēl slepus no akcionāriem zog savai kabatai.
Svarīgi, ka elite ar valsts starpniecību, izmantojot tās budžeta un fiskālos mehānismus, valstiskojot savus aktīvus, paralēli pārņem pilnu un galīgu kontroli pār atsevišķu valstu budžetiem kopumā.
Kāds ir stratēģiskais galamērķis šādām operācijām? Tuvākajos 50 gados tiks izveidota totāla kontrole iedzīvotāju skaitam. Gan izejvielu, gan enerģētikas, gan pārtikas resurss pēc to lietotāju kapacitātes jau šodien faktiski ir uz kritiskās robežas. Jau tuvākajos 100 gados visas valstis var saskarties ar līdz šim nepieredzētām likstām, piemēram, dzeramā ūdens katastrofālu deficītu. Tās būs globālas stratēģiska rakstura problēmas. Lai izdzīvotu Zeme, kopumā jau tuvākajos 50 gados ir jāveic tās iedzīvotāju skaita samazināšana par minimums 3 miljardiem, turpmāk jābūt ļoti striktai migrācijas un dzimstības kontrolei. Nav šaubu, ka tas tiks izdarīts. Dzīvos zelta miljards un divi miljardi to apkalpojošo būtņu. Visi pārējie tiks likvidēti, visvienkāršāk tas tiks panākts ar gēnu inženierijas sasniegumiem. Piemēram, kādas rases (tautības) sievietēm pārstās funkcionēt apaugļošanās iespēja vai kādas kārtējās gripas rezultātā izmirs uzreiz vesela tauta (reģions, valsts). Citas alternatīvas cilvēces un šodienas civilizācijas saglabāšanai kopumā diemžēl nav.
Aprakstītie procesi nenotiks vienā dienā, bet pakāpeniski.
Viens no pirmajiem soļiem būs valsts budžeta un privātbanku aktīvu sapludināšana vienotā kopumā, kura pielietošanas un izlietošanas uzraudzība ar likumu tiks deleģēta valsts institūcijām, it īpaši specdienestiem un prokuratūrām.
Nav jābūt gaišreģim, lai varētu apgalvot, ka jau tuvākajos divdesmit gados nebūtībā aizies visas reitingu aģentūras (piemēram, Moody’s,Standard&Poors,Fitch IBCA), visas auditfirmas (piemēram, Ernst&Young,KPMG,Deloitte Touche), jo bērnam ir skaidrs, ka šo virtuāli-nemateriālo dārgo pakalpojumu sniedzēju pārdotais produkts ir pilnīgs blefs, un tā cena ir zemāka par papīra vērtību, uz kura auditu slēdzieni un kredītreitingu pekstiņi sarakstīti. Krasi tiks samazināta virtuālo spekulāciju iespēja un aprite fondu biržās, kas noteikti radīs dažnedažādu Hedge Fund un citu krāpniecības instrumentu masu bankrotu vilni. Pa vidu paputēs liela daļa finanšu risku apdrošinātāju un pārapdrošinātāju. Vēl priekšā būs daudzi “Lehmans Brothers”, ”WorldCom”, ”Enron”, ”Parmalat” analoģiski gadījumi. Sevišķi svarīgu lomu spēlēs zelts kā vērtības ekvivalents.
Latvijā iepriekšnorādītie procesi var notikt krietni ātrāk - sakarā ar valstij un tās privātpersonām piederošo aktīvu ļoti mazo kapitalizāciju un likviditāti. Varam uzskatīt, ka jau šodien esam SVF eksperimentu laboratorija. Iespējams, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija tiks likvidēta, tās vadītāja ar erotiskā žurnāla vāka cienīgu ārieni patriekta, bet funkcijas nodotas, piemēram, Drošības policijai.
Valsts banku finanses ir svarīgs nacionālās drošības aspekts (protams, ES kopainā), kura uzraudzība nevar atrasties angažētu diletantu rokās. Viņi savu uzdevumu ir jau izpildījuši (Parex formātā). Laiks doties pensijā! Interesanti ir tas, ka notiekot Latvenergo privatizācijai, faktiski tā būs šī aktīva valstiskošana globālās „virsvalstu” valdības virzienā.
Jau tuvā nākotnē ļoti svarīgu loma būs paredzēta Valsts kontroles un Prokuratūras tandēmam, kas būs galvenais valsts teritorijā esošo puslīdz nozīmīgāko aktīvu kontrolieris un uzraugs.
Atliek tikai noskaidrot, kur un kāda vieta ir paredzēta Latvijas nācijai pēc 10, 20 un 50 gadiem.
Varbūt pirmo reizi kaut nedaudz sakarīgu un jēdzīgu atbildi varētu saņemt no Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāja Roberta Ķīļa kunga? Cik noprotams, tad kopš dibināšanas dienas (2004.gada 2.aprīļa) tur tiek gudri spriests, analizēts, diskutēts un secināts? Vai šī analīze (pat ja nav zināms, kas tiek analizēts) notiek Latvijas iedzīvotāju labā? Šaubos.

Apsveicami ir jebkuri politiķu soļi, vēlmes un nodomi, kas varētu tuvā nākotnē izmainīt bankrotējušās Latvijas Republikas teritoriju apdzīvojošās nācijas neiedomājami katastrofālo labklājības līmeni. Teorētiski viens no instrumentiem, ar kā palīdzību varētu īstenot iecerēto-progresīvas nodokļu sistēmas izstrāde un praktiska ieviešana.
Gods un slava tiem politiķiem, kas uzņemsies atbildību par fiskālās politikas kardinālām pārmaiņām.
Nešaubos, ka vēlētāju elektorāts daudzskaitlīgi atbalstīs deputātu kandidātus, kas savās priekšvēlēšanu aģitācijas un propagandas iestrādēs pievērsīsies taisnīgas un sociāli vienlīdzīgas nodokļu politikas principiem.
Par šādiem principiem savus uzskatus ir deklarējusi viena no redzamākajām Jedinstva sejām-Atis Lejiņš. (Avots: http:// www.diena.lv/lat/politics/blog/atis-lejins/lai-latvija-uzplauktu-vajag-progresivus-risinajumus) Kā politiska figūra Lejiņa kungs ir guvis plašu atpazīstamību gan Latvijā, gan ārvalstīs ilgstošā savas plašās publiskās darbības fonā. Līdz šim viņš bijis viens no nesasmērētākajiem Atmodas laika darboņiem un neatkarības simboliem. Tomēr-viss nav tik skaisti un jauki, kā liekas pirmajā mirklī...
Ja Lejiņa kungs piedāvātu parakstīt kreisie.lv petīciju par progresīvo nodokļu sistēmu kā savas partijas-LSDSP vecbiedrs, viss būtu loģiski un pamatoti. Ja to dara Jedinstva deputāta kandidāts uz nākošajām Saeimas vēlēšanām, situācija ir pilnīgi pretēja. Vecākās Latvijas politiskās partijas LSDSP vēsture sākās ar K.Marksa “Kapitāls” studēšanu cilvēku vidū, kuri pirms gadsimta vēlējās īstenot sapni par taisnīgu un brīvu sabiedrību un valsti. Jedinstva plāno īstenot nacistiskās Zviedrijas kriminālkapitāla laupītājbanku finanšu teroristu sapni par izdedzinātu zemi šaipus Baltijas jūras.
Ja Lejiņa kungs jau sākotnēji būtu Jedinstva biedrs, jautājumi nerastos. Parasts provokatīvs populisms, kā jau viss, kas nāk no Jedinstva poltittehnoloģiju cibiņas. Ja to dara Lejiņa kungs, kas vēl šodien ir LSDSP biedrs, bet vēlēšanās startē no Jedinstva saraksta-ciniska demagoģija ar Čaka ielas meiteņu dzīves uztveri.
Lejiņa kungs savās priekšvēlēšanu aktivitātēs skarbi vēršas pret oligarhiem. Neviens neapšauba tā dēvēto “vietējo oligarhu” ilgstošu darbību seku negatīvo ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un sociālo sfēru. Minēto personāžu ietekme ir notikusi vairāk nekā desmit gadu periodā, sākoties pirmajai Pleskavas Šosejas valdīšanas laikā uzsāktajai prihvatizācijai.
Tomēr godīgi jāatzīst, ka vietējo oligarhu patvaļas ziedu laikos valstī nebija simtiem tūkstošu cilvēku bez darba, simtiem tūkstošu ekonomisko bēgļu, kas tagad izkaisīti piecos kontinentos. Tolaik funkcionēja valsts veselības aizsardzības, izglītības un kultūras sistēmas un institūcijas. Cilvēki bija ar jumtu virs galvas un puslīdz paēduši. Laikā, kad vietējos oligarhus nomainīja starptautiskie liel-oligarhi, notika valsts krahs un saistību defolts.
Tieši starptautisko liel-oligarhu kabatas struktūras uzsāka atklātu masu genocīdu pret Latvijas nāciju. Gan prihvatizācijas, gan vietējo oligarhu nomaiņas laikā ar starptautiskās finanšu plutokrātijas zonderkomandām Lejiņa kungs vadīja Latvijas Ārpolitikas institūtu (1992-2009). Kur var iepazīties ar viņa aktīvu pretdarbību noziedzīgai privatizācijai, SVF un PB izteikti kriminālām darbībām LR teritorijā? Kur var izlasīt Lejiņa kunga viedokli par nacistiskās Zviedrijas īstenoto masu iznīcināšanas ārpolitiku Latvijā? Kur ir Lejiņa kunga protesti, paziņojumi, uzsaukumi par to?
Nolēmu iepazīties ar Lejiņa kunga vēl senākas biogrāfijas datiem. Daudz interesantu faktu un nesakritību (!) var atrast.(Avots:http://www.lejins.lv/par-mani/) ”Līdz 1988. gadam, kad atkal varēju braukt kā Zviedrijas Ārpolitikas institūta žurnālists, divas reizes pabiju Afganistānā, meklējot baltiešu gūstekņus pie partizāniem.“
Skan tiešām ļoti patētiski un cēli. Bet tikai to cilvēku uztverē, kas nezina militāri politiskās izlūkošanas vēsturi. Izskaidrošu sīkāk. Afganistānas Demokrātiskās Republikas teritorijā no 1979. līdz 1989.gadam atradās PSRS BS Ierobežotais kontingents. Faktiski risinājās nepasludināts karš, plaša un asiņaina karadarbība starp demokrātiskās Afganistānas valdības spēkiem, kurus atbalstīja PSRS un bruņoto opozīciju, kuru tieši un netieši atbalstīja ASV, Apvienotā Karaliste, Ēģipte, Saūda Arābija, Irāna, Pakistāna, Ķīna, Itālija, Albānija un citas valstis. Lai kāds Rietumu pasaules žurnālists (kura statuss pats par sevi ir klasisks izlūkošanas virsnieka piesegs visos laikos un notikumos) nekontrolēti un brīvi staigātu šurpu-turpu pāri Afganistānas robežai...Varonīgi izklāstīts, bet-pilnīgi nereāli tajā laikā un vietā.
Afganistānai Lejiņa kunga aprakstītajā periodā bija robeža ar Pakistānu, Irānu, Ķīnu, Indiju un PSRS. No kurienes tad Lejiņa kungs varēja ierasties Afganistānas teritorijā? Ne jau atlidojot ar SAS uz Kabulu! Ķīnas un Indijas robeža ar Afganistānu ir pārdesmit kilometru ar ļoti sarežģītu reljefu. Atkrīt objektīvu iemeslu dēļ.
Šaubos,ka Lejiņa kungs izmatoja Aeroflot pakalpojumus maršrutā Stokholma-Maskava-Kabula. Atliek tikai Afganistānas sauszemes robeža ar Pakistānu (98 karavānu maršruti) vai Irānu (31 karavānu maršruts). Karavānu maršrutus no abām kaimiņvalstīm aktīvi izmantoja bruņotās opozīcijas vienības dažnedažādu kravu pārvietošanai, sākot ar heroīna barterdarījumiem pret ieročiem un beidzot ar ievainoto evakuāciju ārpus karadarbības zonām.
No Afganistānas puses bruņotās opozīcijas aktivitātes karavānu maršrutos dienu un nakti uzraudzīja PSRS BS Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes specvienības, demokrātiskās Afganistānas izlases desanta parašūtistu vienības “Commandos” un Valsts drošības ministrijas (KHAD) operatīvie darbinieki. Cīņa uz dzīvi un nāvi. Vidusvariants nebija un nevarēja būt!
Lai tiešām kāds Rietumu pārstāvis nokļūtu Afganistānas teritorijā, tad sākotnēji vajadzēja kontaktēt ar ASV CIP rezidentu Pakistānā, tas tālāk kontaktēja ar Pakistānas Starpresoru Izlūkošanas (Inter-Services Intelligence-ISI) pārstāvi, kurš nodeva nepieciešamās instrukcijas un pavēles ISI sakaru virsniekiem konkrētās bruņotās opozīcijas vienībās Afganistānas teritorijā. Paralēli pasākumu (akciju) pieskatīja CIP sakaru virsnieki, kas daudzskaitlīgi darbojās Pakistānas robežas otrajā pusē.
Kā teiktu-objektu (kravu, cilvēku) nodeva-pieņēma no vienām rokām otrās. Turklāt kā likums, robežas šķērsošanas brīdī no Afganistānas puses drošību garantēja bruņotās opozīcijas pretslēpņu grupas “Melnie stārķi” (viens no vadītājiem un ideologiem Osama bin Ladens) kaujinieki. Saprotams, ka robežas pāriešana bija mazāk komplicēta CIP (vai ISI) virsniekiem un aģentiem (lai arī zem kādas oficiālās izkārtnes tie nedarbotos) un notika autonomākā režīmā, parasta specdienestu darba ikdiena un specifika.
Ja pirms 22 gadiem Atis Lejiņš glāba baltiešu gūstekņus, kurus PSRS bija nosūtījusi karot pret modžahedu bandām, tad ko glābtu šodien, ja Taliban gūstā nokļūtu viņa dēls- NATO okupācijas karaspēka majors Ilmārs A.Lejiņš? Ko Atis Lejiņa kungs stāstītu par savas misijas mērķiem Gulbuddin Hekmatyar, Burhanuddin Rabbani, Ahmad Shah Massoud vai Abdul Ali Mazari dēliem un mazbērniem, ja vajadzētu izpestīt Ilmāru?
Varbūt mūsu Māte Terēze pie viena varētu padalīties atmiņās, vai nejaušas sakritības rezultātā kopā ar Lejiņa kungu Pakistānas-Afganistānas robežu (no 1986. līdz 1988.gadam) kā bagāžas pielikums nešķērsoja pāris zenītieroču sistēmu “Stinger”, ar kuriem modžahedi trieca zemē PSRS helikopterus (tai skaitā tos, kas evakuēja ievainotos)? Tie bija ievainotie, starp kuriem bija arī 19 gadīgi puiši no Baltijas.

Nerimstas kaislības, baumas un provokatīvas tenkas saistībā ar Latvenergo pirmās personas arestu.
Klusē KNAB, bet virmo žurnālistu versijas un aizstāvošā advokāta paziņojumi.
Saprotams, ka oficiālas apsūdzības sagatavošana un uzrādīšana procesā iesaistītajiem aizdomās turamajiem prasīs ilgu laiku un ļoti profesionālu izmeklēšanu. Ja šie cilvēki ir tiešām vainīgi (ko var atzīt tikai tiesa), tad, manuprāt, šādu apjomu un līmeņa noziedzīgu darbību izmeklēšana ar Latvijas tiesībsargu profesionalitāti un kapacitāti ir maz ticama.
Jāsaprot, ka Latvenergo (kas pēc kapitalizācijas noteikti ir valsts lielākais koncerns) nekonsultēja idioti, bet vieni no labākajiem advokātiem valstī. Tas, pirmkārt. Otrkārt-aizdomās turamo aizstāvību arī veic un veiks Latvijas advokatūras zvaigznes.
Manu pieņēmumu praksē apliecina apsūdzības puses impotentā mazspēja tā dēvētajā “Lemberga lietā”, kas jau ir pārvērtusies par farsu bez vērā ņemamu pierādījumu bāzes. Sliecos domāt, ka abas šīs lietas ir ar kaut ko identiskas, tikai atrodas “dažādās izmeklēšanas stadijās”.
Un abām pamatā ir milzīga nauda, kā arī Latvijas galveno ekonomisko aktīvu pārdale. Pārdale par labu spēkiem un struktūrām, kuras nebāzējas mūsu valsts ārēs.
Pieļauju iespēju, ka Miķelsona kungs vienkārši neuzspēja laikā pamest savu krēslu. Kā saka-atradās ne tajā vietā un ne tajā laikā. Es nevēlos teikt, ka viņš ir balts un pūkains, ar eņģeļa spārniem uz muguras. Diez vai! Tāda līmeņa amatos mūsu valstī nemēdz atrasties svētie.
Persona kā konkrēts Miķelsons, iespējams, nevienu neinteresē. Toties ļoti interesē viņa rīcībā esošā informācija par valsts augstākās raudzes politiķu, kas varētu ietekmēt vai pretoties Latvenergo privatizācijai , skeletiem skapī pirmsvēlēšanu laikā. Domāju, ka tādu skeletu ir pat ne skapis, bet lielum liela noliktava. Pat vairākas...
Kā runā Centrāltirgū, tad mūsu elektrības monopolists un gigants, no kura ir atkarīgs (nepārspīlējot) jebkurš Latvijas iedzīvotājs un uzņēmums, apsolīts ļoti nopietniem tēvočiem no aizokeāna puses. Ja tā, tad var uzskatīt, ka tieši tā (un nekā citādi) viss notiks. Pārāk nopietni tēvoči, un Latvija ir pārāk maza, intrigu vērpta un atkarības važās iekalusies.
Tad šī spēle pat nav vienos vārtos, tā jau ir pabeigta bez viena gola iesišanas. Vai Latvenergo īpašumtiesību maiņa ietekmēs tarifus uz to krasu pieauguma pusi? Grūti atbildēt, reāli to šodien nepateiks neviens. Ņemot vērā, ka energomonopolistam pārejot pie aizokeāna onkuļiem, no tā tiks sekundes laikā patriekti visi vietējie neskaitāmie zīdēji un naudas atpumpētāji (gan politiskie, gan ekonomiskie, gan pat tīri kriminālie) visos līmeņos, tad domāju, ka krasa tarifu pieauguma nebūs.
Problēmas būs Miķelsonam &Co. Ar viņiem nestrādās atsevišķi dienesti kā ar aizdomās turamajiem žuļikiem, ar viņiem strādās kā ar svarīgas (Latvijas mērogam-pat stratēģiskas) informācijas nesējiem, kas a priori nav nekas jauks konkrētam cilvēkam šādā konkrētā situācijā. Situāciju var atrisināt tikai mūsu ārlietu resors, neformāli sakontaktējot Latvijas politikas smagsvarus ar aizokeāna finanšu dūžiem. Citas izejas nav.
Tas ir pirmais, turklāt ļoti grūts ārpolitikas gambīts.
Otrs uzdevums ir vienkāršāks. Uz visu dažnedažādu negatīvu notikumu fona un pasaules ekonomiskās krīzes histērijas viļņa Latvijā ir ieradies šakāļu bars no Zviedrijas. Mērķis ir ļoti konkrēts: vienkārši savākt sev Latvijas valsts mežus - galveno valsts nacionālo bagātību un skābekļa ģeneratoru. Piesavināties lielākās Latvijas eksporta nozares izejmateriālu bāzi. Arī šeit būtu nepieciešama ārlietu resora iejaukšanās. Nekavējoša un stingra.
Sākumam varbūt pietiktu ar Latvijas Republikas vēstnieka Zviedrijas Karalistē atsaukšanu uz Rīgu konsultāciju veikšanai. Ja šāds ekspromts rezultātu nedod, tad jāpārtrauc diplomātiskās attiecības ar “lielāko Latvijas ekonomikas investoru”. Tas ir otrs ārpolitikas gambīts.
Iespējams, ka sākumā un pa vidu vēl ir neformālas tikšanās, konsultācijas, oficiāli paziņojumi, vidutāju darbības utt., bet svarīgi ir pavisam cits - vai Latvijas ārpolitikas resors ir spējīgs nodrošināt nemainīgus elektrības tarifus, nomainoties Latvenergo īpašniekam un nepieļaut Latvijas valsts mežu aktīvu nonākšanu zviedru rokās? Mēs bijām zemnieku tauta, varbūt laiks kļūt par šahistiem? Varbūt pietiek padevīgi vergot tiem, kas saldos vārdos slēpj valsts izpārdošanas mērķus?