|
Infotēka
|
Ik dienu TV ekrānos un laikrakstu slejās var redzēt ES valstu iedzīvotāju protesta akcijas, kurās piedalās desmitiem, pat simtiem tūkstošu cilvēku. Par 5% budžeta sektorā nodarbināto algu samazināšanas piedāvājumu no valdību puses pretim var saņemt ģenerālstreikus ar politiska rakstura prasībām, desmitiem izdemolētu banku ofisu, pilnībā paralizētu pilsētas, sauszemes un gaisa satiksmi. Uz norādītā fona, Latvija ir kā miera osta - savdabīga bezierunu, cinisku starptautiskās finanšu plutokrātijas eksperimentu laboratorija. Pie mums un ar mums var darīt „da jebko”! Labākajā gadījumā mūsu protests izpaužas ierāpjoties pretim MK par kukuļiem nopirktā Mersedes autobusā un dodoties lidostas virzienā ar nelielu koferīti rokā un pieticīga azaida dauniņu padusē.
Latvija un pirmkārt - latvieši jau pasaules mērogā ir kļuvuši bēdīgi slaveni ar savu absolūto piekrišanu jebkādām varas krimināla rakstura manipulācijām un zemiskām elementāro cilvēktiesību ignorances darbībām. Varbūt vienīgā vieta, kur vēl atņerkstam anonīmi pretim ir palicis internets. Kāds iemesls ir šādai rīcībai un kopumā - tautas uzvedībai? Mūsu ziemeļnieciskā mentalitāte, savlaicīgi neuzspētā pilsoniskās sabiedrības izveide, dzīvnieciskas bailes no vietējās politpārvaldes vai „ohrankas”?
Piedāvāju paskatīties uz iepriekšminēto problēmu vēsturiskā aspektā. Kāda ir bijusi mūsu zemes un tautas vēsture? Nemitīgi kari, okupācijas un vienmēr - svešu kungu pātaga. Vienmēr mums ir nācies izvēlēties starp slikto un vēl sliktāko. Pat K.Ulmanim nācās „uzmest” landesvēru, lai ar angļu korvetu zalvēm iegūtu pirmo Latvijas neatkarību. Līdz tam bija 700 gadu vācu kundzības, pa vidu poļu pani un zviedru karaļa vasaļi. Ne jau tikai tautas tikums tika atņemts ar pirmās nakts tiesībām. Fiziski izdzīvoja pielīdēji, vājākie bezrakstura cilvēciņi, nodevēji un ziņotāji. Tālāk sekoja 1905. gada revolūciju mutuļi uz nolauzto priežu fona. Kas atkal izdzīvoja? Tā pati suga, kas iepriekš. Tad Goldmaņa aicināti mēs stājāmies zem latviešu karogiem, palikām Tīreļpurvā un Nāves salā. Nedaudz vēlāk simtiem tūkstošu latviešu uzsāka bēgļu gaitas kopā ar demontētām rūpnīcām uz Krievijas iekšieni, pēcāk nostājāmies abās pusēs Krievijas pilsoņu kara laukos no Vladivostokas līdz Odesai, pa starpai vēl pakaujoties kā baltie - sarkanie dzimtajās ārēs. Turpinājumā - Staļins 1937.-1939. gadam fiziski iznīcināja visu komunistisko latviešu izcelsmes militāri politisko eliti PSRS. Ņemot vērā, ka 20-os gados augstākajā Padomju Krievijas nomenklatūrā latvieši bija minimums ¼ daļa, bet čekas vadībā - gandrīz puse, tad tie ir cilvēkresursi, kas mērāmi desmitos tūkstošu mūsu tautiešu. Pēc neilga laika sekoja 1940. gada notikumi Latvijā un aizripoja ešeloni Vorkutas virzienā, tad 1941.gada 22.jūnijs un atkal cīnījās latviešu SS ar Latviešu gvardes divīziju katrs no sava ierakuma puses. Tālāk - zvejnieku laivas uz Gotlandi, bēgļu kuģi no Liepājas un leģionāru ešeloni uz Komsomoļsku pie Amūras. Turpinājumā mežabrāļi mežos un 1949. - atkal ešeloni uz Kazahiju. Daudzu un daudzu gadsimtu garumā ik dienu mira mūsu tautieši vardarbīgā nāvē visās konfliktos iesaistītajās pusēs, neatkarīgi no savas idejiskās pārliecības vai uzskatiem. Mēs vienkārši nebūtu izdzīvojuši, ja nebūtu varējuši pielāgoties. Bet kas varēja pielāgoties? Tikai gļēvs nodevējs vai fiziski nepilnvērtīgs radījums. Gadsimtu garumā izdzīvoja morālie un fiziskie kropļi, kas turpinājumā vairojās un kā likums, radīja nākamajās paaudzēs sev līdzīgus - domāšanā, uztverē un manierēs.
Simtiem tūkstošu latviešu vīriešu reproduktīvajā vecumā, kuri bija gudri, uzņēmīgi, fiziski veseli un drošsirdīgi, pagājušajā tūkstošgadē palika kauju laukos un nāvessodu izpildes vietās, nomira izsūtījumos svešumā vai pazuda bez vēsts. Lielākoties tika iznīcinātas arī šo vīriešu sievas un bērni.
Varbūt tieši šo iemeslu dēļ latvieši šāva ebrejus agrāk par vāciešiem, paši sev aizliedza Jāņus bez Maskavas komandas un šobrīd ir čempioni ES direktīvu ieviešanā un izpildē? Varbūt mēs nemaz neesam latvieši, bet tikai vergu mentalitātes indivīdu kopums? Varbūt mums ir ģenētiski lemts būt par bezrakstura un bezviedokļa svešu gribu akliem īstenotājiem? Kas ir noticis ar latviešu genofondu? |
|
|
Mārupe ir viens no bagātākajiem Latvijas novadiem. Tas savukārt rada lielu interesi „lielajām varas partijām” iegūt varu pār Mārupes novadu un tā budžetu. Viņas vēlas iegūt varu Mārupē par katru cenu. Diemžēl jākonstatē fakts, ka „lielās varas partijas”, un īpaši Tautas Partija uz pašvaldību budžetiem, iespējams, raugās, kā uz kārtējos naudas lādīti, no kuras šad tad var pagrābt naudu savām vajadzībām. Scenārijs jau gadu gadiem ir iepriekšējais.
Vēlēšanās sasolīt visus labumus, bet pēc tam, darīt, kā pašiem ienāk prātā. Galvenais pirms vēlēšanām noasfaltē kādu ielu, lai būtu ar ko lielīties un tad atkal viss no sākuma.
Piedaloties dažādos pirmsvēlēšanu pasākumos kā Demokrāti.LV pārstāvim, secinu vienu lietu. „Lielās varas partijas” un to pārstāvji izvairās runāt par konkrētām lietām un atbildību, un pat baidās runāt ar potenciālajiem vēlētājiem. Viņas pat mūk no tiem.
Tajā pašā laikā vienīgā lieta, ko viņas pieprot ir aktīvu un ar jaunu skatījumu uz pašvaldību lietām apveltītu cilvēku ķengāšana, intrigu vērpšana un nomelnošana. Līdz šim kā potenciālais vēlētājs no šo partiju pārstāvjiem neesmu dzirdējis nevienu konkrētu viedokli, par to, kā Mārupes novadam būtu jāattīstās tālāk.
Mans skatījums ir, ka pašvaldība ir nevis politiska, bet gan saimnieciska institūcija, kur deputātiem ievēlot ir pilnvaras apsaimniekot pašvaldībā dzīvojošo iedzīvotāju nodokļos iemaksāto naudu. Manuprāt, visām partijām būtu sevi jāuzskata, kā potenciālajām partnerēm, jo neviens, īpaši šobrīd, nevar paredzēt vēlēšanu iznākumu. Ja, piemēram, Tautas Partijas pārstāvji demonstratīvi atsakās vēlētājiem stāstīt par saviem plāniem un mērķiem Mārupes novadā, tad vienīgā lieta, ko varu secināt ir, ka tai nav ko teikt. Attiecīgi Tautas Partijas deputātu kandidātiem nav sava skatījuma uz nākotni, vai arī viņi baidās atbildēt par iepriekšējā sasaukuma lietām.
Piemēram, Liliju ielas rekonstrukcija. Kāpēc tā ir izmaksājusi vairākas reizes dārgāk, nekā citu ielu rekonstrukcija vai izbūve? Nav pat jābūt speciālistam, lai salīdzinot dažādu Mārupes ielu būvniecības gaitu un rezultātus, secinātu, ka par Liliju ielas izbūvi ir pārmaksāts vairākkārtīgi. Vairāku ielu – Bebru, Kabiles, Gerberu, Lielā, u.c. izmaksas vidēji bija 68 Ls par tekošo metru. Tajā pašā laikā Liliju ielas izmaksas ir 356 Ls par tekošo metru. Protams, Liliju ielai ir apļi un „guļošie policisti”, bet vai tiešām tas maksā 5 reizes vairāk? Trotuāri tika apmaksāti atsevišķi, tā kā kopējās izmaksās tas neiekļaujas. Arī par izbūves kvalitāti vairākreiz ir sūdzējušies gan iedzīvotāji, gan speciālisti, norādot, ka izbūves laikā ir pieļautas vairākas tehnoloģiskas kļūdas, un ilgu mūžu tai neparedz.
Tāpat ir jautājums par pašvaldības budžeta izlietojumu. Uz jautājumu pašvaldībai, par detalizētāku izlietotā budžeta atšifrējumu, domes amatpersonas atbild – tas ir komercnoslēpums! Tas arī parāda esošās sistēmas pieeju, ka pašvaldības budžets tiek pielīdzināts komercijai, biznesam. Nedrīkst būt situācija, ka domes oficiālā atbilde ir – ejiet uz tiesu, un lai tiesa nolemj, rādīt vai nerādīt, kā ir tērēta mūsu nodokļos samaksātā nauda. Tāda pieeja nav pieļaujama. Budžets nepieder domei, tas pieder novada iedzīvotājiem. Novada iedzīvotājiem ir jāspēj kontrolēt naudas izlietošanu. Tāpat iedzīvotājiem ir jābūt informētiem par viesiem domes lēmumiem, iecerēm un publiskajām apspriešanām. Iedzīvotājiem ir jāspēj iegūt informāciju laikus un saprotamā veidā, nevis pēc tam, kad ir notikusi kāda būvniecības ieceres apspriešana Ziemassvētku priekšvakarā.
Atsevišķi „lielo varas partiju” deputātu kandidāti uzskata, ka būtiskāk ir nevis domāt un piedāvāt risinājumus, kā uzlabot Mārupes novada dzīvi un attīstību, bet gan publiski uzdot muļķīgus jautājumus, piemēram, kurā brīdī ir dibināta viena vai otraorganizācija, vai kurš ir iniciējis publiskās debates, vai kurš ar kuru kādreiz ir kārtojis kādas biznesa attiecības. Domāju, ka mārupiešiem svarīgāk ir redzēt, kas ar novadu notiks nākošajos četros un vairāk gados un kā deputātu kandidāti piedāvā risināt konkrētus jautājumus – infrastruktūru, bērnudārzus, skolas un sociālās lietas.
|
|
*- Kāpēc 2011.gadu? Tāpēc, ka 2010.gada sagaidīšana ir likteņa un iepriekšējā sasaukuma deputātu varā. 2011.gadu jau var nodrošināt jaunie deputāti.
- Vai Mārupē būs savas skolas, bērnudārzi?
- Vai Mārupē būs ūdensapgāde?
- Vai kāds salabos ceļus?
- Vai būs sociālais dienests?
- Vai būs medpunkts?
- Vai Mārupē būs uzņēmējdarbība?
Šos jautājumus var uzskaitīt ļoti ilgi. Bet jautājums ir par būtību, vai esošie deputāti un to partijas spēs nodrošināt elementāro pašvaldības funkciju izpildi? Diemžēl jāatzīst, ka daudzi esošo pašvaldību, un tajā skaitā Mārupes, deputātiem un deputātu kandidātiem, nav skaidra redzējuma, kā strādāt tālāk un kā uzlabot apstākļus pašvaldībā - šajā krīzes laikā. Diemžēl piedaloties Tautas partijas, kura šobrīd vada Mārupes novada domi, pirmsvēlēšanu kampaņas pasākumā, dzirdēju garu un plašu stāstu par to, kas ir paveikts un cik kur ir ieguldīti līdzekļi.
Bet gandrīz neviena vārda par nākotni! Ne vārda par pasākumiem un soļiem, kā nodrošināt pašvaldības funkciju izpildi nākošajos, pieļauju, vissmagākajos gados. Manuprāt, nedrīkst rīkoties pēc principa - cik naudas būs, tik tērēsim. Tam noņemsim, tam samazināsim, no tā atteiksimies. Cik tad tālu tā var turpināt? Ar ko tas beigsies?
Visiem, kam nav slinkums ieteiktu apskatīt Likuma „Par Pašvaldībām” 15.pantu, kurā ir skaidri un gaiši uzskaitītas pašvaldību funkcijas. Aplūkošu tikai divas.
Vai pašvaldība var sekmēt uzņēmējdarbību? Pie varas esošo partiju pārstāvji apgalvo, ka nevar, jo ko tad pašvaldība var darīt un pašvaldībai tas pat nav jādara. Likumā „Par pašvaldībām” 15.panta 10.punktā skaidri un gaiši ir pateikts – „sekmēt uzņēmējdarbību attiecīgajā administratīvajā teritorijā, rūpēties par bezdarba samazināšanu”. Lai kā iepriekšējo sasaukumu deputāti to nevēlētos atzīt, uzņēmējus, it īpaši tuvākajos gados, būs jāciena un jāpielūdz. Tie būs jāciena un jārespektē, jo viņi ir tie, kuri dod darbu un maksā algas, no kurām tad arī tiek maksāti nodokļi, kas attiecīgi veido pašvaldību un ne tikai budžetu. Uzņēmēji būs tie, kuri mūs izvilks no tās bedres, kurā šobrīd krītam. Esmu vairāk kā pārliecināts, ka daudzas pierastas lietas pašvaldībās būs jāmaina kardināli, un tam būs vajadzīgas jaunas idejas, jauna pieeja. Pašvaldības dzīvojamais fonds, komunālie pakalpojumi, drošība, industriālo parku izveide, pašvaldībai piederošo resursu iznomāšana ir tikai daži no veidiem, kā pašvaldība var veicināt uzņēmējdarbību. Kam gan var būt labāks uzņēmējdarbības sekmēšanas plāns, ja ne no uzņēmējdarbības vides nākušiem deputātiem?
Vēl viena no pašvaldības likumā noteiktajām funkcijām: „Organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus (ūdensapgāde un kanalizācija; siltumapgāde; sadzīves atkritumu savākšana, izvešana, glabāšana vai pārstrāde; notekūdeņu savākšana, novadīšana un attīrīšana).” Pirmais pakalpojuma punkts – ūdensapgāde.
Vai mārupiešiem svētdienas pēcpusdienā ar ūdeni viss bija kārtībā? Personīgi savā mājā otrajā stāvā nomazgāties nebija iespējams. Kās tālāk? Vai būs jārok aka? Vai tas, ka pašvaldība nenodrošina tik elementāru lietu, kā normālu ūdens apgādi 21.gadsimtā ir normāli? Varbūt kaut kur Āfrikā jā, bet nedomāju, ka Eiropā. Nedomāju, ka te vietā būtu atruna, ka +26 grādi ir stihija un ūdens nav pieejams. Tas vēl vairāk liekas jocīgi, ja ņem vērā, ka par ūdens apgādi iedzīvotāji maksā naudu. Maksā tirgus cenu.
Tas pats stāsts ir par elektrību, kura ir visu mārupiešu problēma jau vairāku gadu garumā, kad ziemas laikā uz diennakti pazūd elektrība un tad jāsteidz kurināt ar „Godmaņa krāsniņām”. Šīs problēmas ir gadiem ilgas, bet vienmēr ir atrunas, kāpēc tas ir tā vai citādi. Kā risināt ūdens problēmu? Piedāvājums ir vienkāršs – izsūknēt un piegādāt vairāk. Ja ūdens piegādes sistēma ir nolietojusies, tad to vajag atjaunot. Ja pašvaldības uzņēmums to nespēj, vai tam trūkst naudas, tad šo funkciju vajag deleģēt privātajam biznesam, jo, ja par katru kubikmetru ūdens ir noteikta cena, tas nozīmē, ka ieguldot līdzekļus, tos var arī atpelnīt. Galu galā patērētājs taču ūdeni nesaņem par velti, bet maksā par to tirgus cenu.
Kāds ir secinājums no visa iepriekš minētā? Iepriekšējā sasaukuma deputāti, iespējams, pat nav lietas kursā, kādas ir pašvaldības funkcijas un nav centušies ar pilnu atbildības izjūtu pievērsties to nodrošināšanai. Nav spējuši vai nav gribējuši - lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Ir jāmeklē jaunas pieejas pašvaldību darbā un to, kā tās spēj apmierināt iedzīvotāju vajadzības. Normāli būtu, ja pašvaldību deputāti uzņemtos atbildību par priekšvēlēšanu laikā izteiktajiem solījumiem un neizpildes gadījumā atkāptos no amata. Varbūt risinājums ir līgums vai kāda cita vienošanās starp deputātiem un vēlētājiem.
Ir jānāk jauniem cilvēkiem ar jaunu skatījumu uz lietām. Ir jānāk cilvēkiem, kuri spēj ne tikai tērēt naudu, kura budžeta veidā ir piešķirta, bet gan rūpēties par pašvaldības budžeta ieņēmumu palielināšanu un strādāt saimnieciski, nodrošinot galveno – iedzīvotāju un uzņēmēju vajadzību apmierināšanu pašvaldību funkciju ietvaros.
Andis Riekstiņš, DEMOKRĀTI.LV kandidāts Mārupes novada domes vēlēšanās |
|
Imants Krastiņš, DEMOKRĀTI..LV kandidāts Carnikavas novada domes vēlēšanās
Iemesls, kāpēc vēlēšanu solījumi bieži tiek lauzti ir tāds, ka solot, netiek padomāts par to, kur ņemt līdzekļus to izpildei. Varbūt tas ir tāpēc, ka solītājiem nav atbilstošu zināšanu ekonomikā. Varbūt tāpēc, ka līdz šim neviens no solītājiem tā arī nav reāli atbildējis par neizpildīto.
Tomēr, lai šajā ekonomiskajā situācijā spētu turpināt rūpēties par iedzīvotāju dzīves kvalitāti un sociālo drošību, pirmkārt, deputātiem ir jābūt spēcīgiem ekonomistiem un uzņēmējiem. Vairs nepietiek ar „labiem nodomiem” un padomju laiku saimniekošanas pieredzi. ES fondi, mūsdienīgi finansējuma instrumenti, izmaksu optimizācija un veiksmīga uzņēmējdarbības pieredze – lūk, atslēgas vārdi nākamajam domes kolektīvam.
Lūk, četri būtiski finansējuma papildināšanas avoti:
- Novada budžeta galvenā sastāvdaļa ir deklarēto iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Tātad, jo vairāk deklarēto iedzīvotāju, jo lielākas iespējas īstenot novada attīstību. Lai gan pastāvīgo iemītnieku skaits ir virs 15 tūkstošiem, diemžēl deklarējušies ir tikai nedaudz virs 6,2 tūkstošiem. Ar nožēlu nākas secināt, ka domes atklātais kūtrums deklarēšanās veicināšanā ir par pamatu tam, ka katru gadu novads ir palaidis garām milzīgu naudu.
Lai labotu šo nolaidību, esam izstrādājuši pasākumu kopumu, ar kuru palīdzību sagaidām, ka būtiski palielināsies deklarējušos iedzīvotāju skaits.
- Piesaistītais ES fondu finansējums ir tā joma, kur būtiski pārspēsim pašreizējās domes pieticīgo veikumu. Kāpēc tērēt pašiem savus trūcīgos līdzekļus, ja ir iespēja paņemt no Eiropas to, kas mums pienākas? Vienīgais priekšnoteikums ir spēja ieraudzīt šīs iespējas un atbilstoša veiksmīga pieredze.
- Publiskās un privātās partnerības (PPP) principa izmantošanā mēs saskatām nebijušas iespējās attīstīt lielus projektus, kam citādāk nepietiktu līdzekļu. Bērnudārzs un koģenerācijas stacija ir tikai pāris no apjomīgām investīcijām, kuru realizācija praktiski nebūtu iespējama bez privātā kapitāla piesaistes. Dome vairs nevar atļauties būt pasīva vērotāja lomā, bet tai ir aktīvi jāizmanto visas iespējas. Savukārt, tam ir nepieciešams proaktīvs deputātu kolektīvs.
- Ir jāmaina pašvaldības pozīcija no pakalpojumu pircējiem uz pakalpojumu piedāvātājiem. Kāpēc domei ir jāpludina projām nauda uz citu novadu uzņēmumiem, iepērkot kārtības uzturēšanas funkcijas, komunālos un apsaimniekošanas pakalpojumus? Risinājums ir vienkāršs - pašvaldības aģentūras pašas sniedz šos pakalpojumus un piedāvā arī ārpus novada robežām. Ieguvumi ir acīmredzami – tiek nodarbināti savi iedzīvotāji un nauda, nevis aizplūst projām, bet ienāk novadā.
Nemaz nav jābūt domes deputātam, lai saprastu, kā iespējams piesaistīt finansējumu novada attīstībai. Lai sakārtotu pašvaldību, nekāda politika nav vajadzīga. Nav vajadzīga arī bezjēdzīga pieredze politiskas birokrātijas radīšanā. Laiks domāt saimnieciski. Pašvaldību ir jāvada cilvēkiem ar reālu pieredzi uzņēmējdarbībā un zināšanām ekonomikā.
Ar cieņu,
Imants Krastiņš
|
|
Ir tāds filozofisks teiciens: „Nevajag baidīties no lieliem izdevumiem, vajag baidīties no maziem ieņēmumiem!”. Pieņemot, ka pašvaldības ir saimnieciska institūcija, bet tas nozīmē, ka tai ir ieņēmumi un izdevumi, tuvākajos gados nāksies īpaši domāt par to, kā tērēt, un kā nopelnīt naudu. Tas nozīmē to, ka pašvaldībām nāksies pašām domāt kā saņemt lielākus ienākumus, kas veidos budžetu un kā šo naudu tērēt. Līdz šim valsts un pašvaldību pārstāvji vairāk runā par to, kā samazināt izdevumus. Bet ir arī veidi, kā palielināt ieņēmumus – es pat teiktu – paņemt naudu, kuru mums piedāvā. Proti, paņemt nodokļu maksātāju naudu, kuri dzīvo Mārupes novadā, bet deklarējušies citā pašvaldībā.
Pašvaldībām būs jādomā, kā motivēt iedzīvotājus, kuri nav deklarējušies, bet dzīvo pašvaldībās, deklarēties, lai viņu maksātie nodokļi ienāk tieši konkrētajā pašvaldībā. No iedzīvotāju maksātajiem nodokļiem tiek finansēts pašvaldības budžets, tas ir, veiktas investīcijas ielu ceļu būvē un uzturēšanā, uzturētas skolas un bērnudārzi, nodrošināti sociālie pabalsti un citi pašvaldības maksājumi.
Paskatīsimies kaut vai saimnieciski. Mārupē ir deklarēti aptuveni 14 000 iedzīvotāju. Veicot nelielu pētījumu par to, kas dzīvo mūsu kaimiņos es secinu, ka aptuveni puse nav deklarēta Mārupē. Labi. Pieņemsim, ka tā ir mazāk kā puse, bet domāju kādi 25 – 30% noteikti. Skaitliski tie ir 3500 – 4200 iedzīvotāju. Kas ir šie iedzīvotāji un kādi ir viņu ienākumi? Varu apgalvot, ka tie nav tie trūcīgākie un daļa no viņiem saņem pat ļoti labus ienākumus. Ko tas nozīmē pašvaldībai? Pēc maniem aprēķiniem tie ir kādi 1.5 – 2 miljoni latu neiekasēti nodokļi gadā. Situācijā, ka Mārupes novada plānotais budžets 2009.gadam ir 9.5 miljoni latu, sanāk, ka potenciāli neiekasētais nodokļu apjoms ir ap 20%. Ko var izdarīt par 1.5 miljoniem latu. Uzcelt bērnudārzu kādām 200 vietām, vai uztaisīt ielas uz kādiem 20 km, vai vēl daudz ko citu.
Vai kāds ir analizējis, kāpēc iedzīvotāji nevēlas deklarēties Mārupes novadā? Noteikti iemesli ir dažādi. Tos, kurus es esmu noskaidrojis ir sekojoši:
1. Neredz vajadzību.
2. Neredz jēgu maksāt nodokļus konkrētajā pašvaldībā.
3. Lielas rindas uz bērnudārziem.
4. Nav skaidrības, kas būs bērnam ar skolu.
5. Nepieņemama attieksme no Mārupes novada domes puses dažādu jautājumu risināšanā. Protests.
Šie ir tikai daži, bet iespējams populārākie iedzīvotāju viedokļi un argumenti, kāpēc viņi nevēlas deklarēties un attiecīgi maksāt nodokļus Mārupes novadam. Tajā pašā laikā, visi taču brauc pa ielām, kuras uztur no novada budžeta, un visi vēlas dzīvot labākā un drošākā vidē.
Viens no iemesliem ir kaut vai budžeta caurspīdīgums. Ja iedzīvotājs neredz, kur un kā tiek tērēta viņa iemaksātā nauda, tad viņš arī neredz interesi novirzīt savus nodokļus konkrētai pašvaldībai. Faktiski viņam ir vienalga, kur tā nauda paliek. Attiecīgi, tā paliek tur, kur viņš ir bijis deklarējies iepriekš, vai arī ir kādi citi iemesli.
Uzskatu, ka pašvaldībai, kā nodokļu maksātāju naudas apsaimniekotājai, būtu jāņem vērā divas būtiskas lietas:
1. Darīt visu iespējamo, lai katrs iedzīvotājs, kurš dzīvo pašvaldībā, un konkrēti Mārupes novadā, būtu ieinteresēts un vēlētos deklarēties savā dzīves vietā. Pašvaldībai un konkrēti sākot ar deputātiem un ierēdņiem, būtu jāciena un jārespektē ikviens iedzīvotājs, lai tas tiešām tiktu novērtēts, kā budžeta ieņēmumu veidotājs.
2. Ciešā saistībā ar pirmo punktu, pašvaldībai ir jārada tāds darba stils, lai iedzīvotāji saprot par ko un kāpēc viņi maksā konkrētai pašvaldībai konkrētus nodokļus. Pašvaldībai ir jāorganizē darbs tā, lai iedzīvotājs pēc iespējas ātrāk un vienkāršākā veida varētu saņemt visus no pašvaldības nepieciešamos pakalpojumus un informāciju – būvniecības jautājumos, sociālajos jautājumos, ar bērniem un pensionāriem saistītajos jautājumos.
Tas nozīmē, ka pašvaldībai jānoskaidro, cik no iedzīvotājiem, kuri nav deklarēti reālajā dzīves vietā un kāpēc ir radusies tāda situācija. Pēc tam jādara viss, lai šos trūkumus novērstu. Pašvaldībās, un tajā skaitā arī Mārupē, ir kardināli jāmaina pieeja darba organizācijai un budžeta administrācijai,” jo tam, kurš maksā būtu jābūt iespējai pasūtīt mūziku” – proti, nodokļu maksātājiem.
|
|
|
|
|
|
|
Lapa 5 no 7 |
|
|
