|
Vērojot un uz savas ādas izjūtot mūsu ekonomiskās un politiskās dzīves norises, tā vien nāk prātā mūsdienu spārnotais teiciens: „Esam tur, kur mēs esam...”. Pēc tiem „treknajiem gadiem”, „valsts ekonomikas un tautsaimniecības straujas izaugsmes un uzplaukuma”, „garantētas stabilitātes”, vispārējas eiforijas un „patriotiskas pacilātības” nu esam iekļuvuši bezcerīgā inflācijā un pat valdības vīru negribīgi atzītā ekonomiskās krīzes stāvoklī tiek gudri prātots par „mīksto vai cieto piezemēšanos”. Tad nu ļaudis tiek aicināti „sajozt jostas” un būt taupīgiem un prātīgiem.
Vērojot un uz savas ādas izjūtot mūsu ekonomiskās un politiskās dzīves norises, tā vien nāk prātā mūsdienu spārnotais teiciens: „Esam tur, kur mēs esam...”. Pēc tiem „treknajiem gadiem”, „valsts ekonomikas un tautsaimniecības straujas izaugsmes un uzplaukuma”, „garantētas stabilitātes”, vispārējas eiforijas un „patriotiskas pacilātības” nu esam iekļuvuši bezcerīgā inflācijā un pat valdības vīru negribīgi atzītā ekonomiskās krīzes stāvoklī tiek gudri prātots par „mīksto vai cieto piezemēšanos”. Tad nu ļaudis tiek aicināti „sajozt jostas” un būt taupīgiem un prātīgiem. Reālistiski vērtējot mūsu tautsaimniecisko situāciju, nākas atkal runāt par visiem labi zināmām patiesībām, uz kurām pēdējais laiks būtu atvērt acis un izdarīt secinājumus. Visu mūsu „neatkarības” gadu gaitā mūsu pašu ievēlēto bāleliņu āždārznieciskās darbības rezultātā kādreizējā Latvijas rūpniecība ir iznīcināta, lauksaimniecība sagrauta un valsts ir parādos līdz ausīm. Ko radikāli griezt par labu jau praktiski nav iespējams, jo mūsu bāleliņu piekoptās labējās liberālpolitikas rezultātā, kad „valsts neiejaucas saimnieciskajā dzīvē”, kad nav nekādas reālas saimnieciskas stratēģijas un visu nosaka brīvā tirgus stihija, kad valsts rīcībā vairs nav nekādu nopietnu ekonomisku resursu, jo viss daudz maz vērtīgais ir ”noprihvatizēts” un par sviestmaizi pārdots alkatīgajiem ārzemju monopoliem. Pat pie labākās gribas vairs neko izdarīt nevar, jo nu atrodamies pie sasistas siles. Tad nu tiešām nekas cits neatliks kā tautas lielākajai daļai, bet ne jau nu „politiski (ne)atbildīgajiem” valdošajiem un vadošajiem bāleliņiem, „sajozt jostas” un „kārt zobus vadzī”. Negribētos tik ļauni domāt, ka visi mūsu „valdošie un vadošie” ir ļaunprātīgi nelieši, kas to vien tikai dara, kā tīšprātīgi kaitē valstij, korumpējas, zog un visādi blēdās. Visticamāk, ka pie vainas ir kliedzoša vispārēja profesionāla nekompetence, pašpārliecināta bravūra, protekcionisms, alkatīgs savtīgums un mūsu pašu vaina, ka tiem visu laiku esam naivi uzticējušies un neesam pieprasījuši atbildību, vai pat daudziem viss ir bijis vienaldzīgs, uzskatot, ka tāpat no mums „reņģēdājiem” nekas jau nav atkarīgs - kā „kungi” lems un darīs, tā arī būs... Ja jau tiekam aicināti taupīt un būt apdomīgiem, tad jau „valdošajiem kungiem” vajadzētu rādīt priekšzīmi un sākt ar sevi. Vismaz parādīt savu labo gribu un vispirms novērst kliedzošas un pat amorālas izšķērdības. Piemēram... - Atteikties no labi apmaksātajiem tā saucamajiem „valsts pārstāvjiem” uzņēmumu padomēs. Visiem taču ir saprotams, ka tie ir attiecīgajās jomās profesionāli nekompetenti, nekādu praktiski reālu darbību neveic, atbildību nenes un tā ir tikai valdošo partiju barotne. Ja nu kādā vietā tādi tik tiešām ir ļoti nepieciešami, tad tikai attiecīgi profesionāļi ar stingri noteiktu atalgojumu, kas nepārsniedz, teiksim, vidējās valsts iestāžu darba algas līmeni ar stingru atskaiti par veiktajiem darbiem.
- Atteikties no praktizētajiem „vadības līgumiem”, kas ir kļuvuši par „savējo un vajadzīgo” darboņu piebarošanu. Katram valsts darbā esošajam darbiniekam savi pienākumi ir jāpilda pilnā mērā atbilstoši dienesta instrukcijai un vispārējam darba līgumam.
- Atteikties no dažādiem apmaksātiem padomniekiem. Ministram, ierēdnim, vai attiecīgajam priekšniekam ir jābūt attiecīgi profesionāli kompetentam, lai par tādu vispār varētu tikt iecelts. Ja nu padomnieki tiešām ir nepieciešami, tad lai tos uz sabiedriskiem pamatiem nodrošina tā partija, kas šo posteni sev ir „ietirgojusi”.
- Ierobežot valsts darbā strādājošo visādus blakusdarbus citās iestādēs vai privātās struktūrās. Izņēmums var būt vienīgi zinātniskā, pedagoģiskā un mākslinieciskā darbība. Jā kāds „darbojas” vienlaicīgi vairākās vietās, tad ir jāvērtē, vai attiecīgais darbonis savā pamatdarbā strādā ar pilnu atdevi un vai vispār viņa ieņemtais postenis iestādei ir vitāli nepieciešams.
- Izbeigt valsts un pašvaldību apmaksātos izklaides tūrisma braucienus zem pieredzes apmaiņas, semināru un tamlīdzīgu aizbildinājumu maskas. To vairumā gadījumu var realizēt lietpratīgi izmantojot interneta iespējas.
- Nepieļaut valsts naudas izšķērdēšanu savtīgi politisku motīvu dēļ. Piemēram, parakstu vākšanu kā arī attiecīgos referendumus Saeimas atlaišanas un pensiju sakarībā neapvienoja, līdz ar to visas izmaksas dubultojās. No formāli juridiskā viedokļa it kā pareizi, taču visiem ir skaidrs īstenais neapvienošanas iegansts - valdošās elites cerības izgāzt gan parakstīšanos (ko neizdevās), gan referendumus (kur pielikts maksimums „pozitīvisma” demagoģijas)...
Protams, šādu pasākumu rezultātā ietaupītie līdzekļi mūsu strandējošo ekonomiku vēl neglābs. Vienīgi ļaudīm varbūt nedaudz palielināsies uzticība mūsu „varas vīriem”, jo tie vismaz būs parādījuši savu labo gribu. Radikālākiem valsts dzīves uzlabojumiem ir nepieciešami radikālāki pasākumi. Manuprāt, tādus varētu realizēt tīri demokrātiskā ceļā bez asiņainām revolūcijām un bargām represijām. Piemēram, - sāksim ar visaugstāko līmeni - mūsu „tautas kalpu” - visu līmeņu deputātu kvalitāti, ievēlēšanas demokrātiju un viņu darbības neatkarību un atbildību. Manuprāt, uz deputātiem vajadzētu attiecināt vecuma, izglītības un psihiskās veselības cenzus.
Vecuma cenzs, ne jaunāks par 30 gadiem, kad jaunības bravūra un neapdomība ir pārgājusi un ir iestājies personības brieduma posms.
Izglītība - ne zemāka par bakalaura līmeni, kas jau liecina par lielāku varbūtību augstākai intelekta attīstības pakāpei.
Medicīnisks attiecīgu instanču atzinums, ka pretendentam nav atkarības no narkotikām, alkohola un nikotīna. Lai pielaistu pie transporta līdzekļa stūres mediķu kaut formāls atzinums tiek pieprasīts, bet pie valsts vai pašvaldību stūres var tikt pielaists jebkurš alkoholiķis vai narkomāns!
- Ievest brīvi grozāmus vēlēšanu sarakstus, kad vēlētājs no visām listēm sastāda „savu komandu”, kurai tad nu viņš var uzticēties un deleģēt pilnvaras. Katras partijas listē taču ir tik tiešām godavīri un diemžēl arī savtīgi pašlabuma meklētāji vai „vajadzīgie savējie”, kas parasti atrodas sarakstu augšgalos. Pēc brīvi grozāmo vēlēšanu sarakstu ieviešanas ievēlēti tiks tie, kuri ir saņēmuši visvairāk balsu skaitu. Pēc ievēlēšanas tad lai dalās savās partiju frakcijās. Tādējādi atkritīs Satversmei neatbilstošā nedemokrātiskā procentu barjera un arī parādīsies īstenais attiecīgās partijas reitings. Pie mūsdienu datortehnikas un programmatūras iespējām, grozāmo sarakstu sistēma balsu skaitīšanā būtiskas grūtības neradīs. Šādā vēlēšanu sistēmā, protams, galvenokārt tiks ievēti tā saucamie „populārie cilvēki - lokomotīves”. Nu lai tad šīs lokomotīves parāda, ka tām ir talants ne tikai skaisti dziedāt, skaitīt pantiņus, klimperēt klavieres, ātri skriet vai svarbumbas cilāt!
- Deputāts savos balsojumos lai būtu atbildīgs tikai savu vēlētāju un sirdsapziņas priekšā. Jebkāds spiediens uz deputāta balsojumu lai būtu krimināli sodāms noziegums. Tā samazināsies mafiozo oligarhu un sponsoru ietekme. Jāparedz elastīgs deputāta atsaukšanas mehānisms.
- Deputāts drīkst nodarboties tikai ar saviem attiecīgā līmeņa tiešajiem pienākumiem. Nav pieļaujamas nekādas citas ienākumus nesošas blakus nodarbošanās un tā saucamie „biznesi”, izņemot zinātnisko, pedagoģisko un māksliniecisko darbību.
- Valdības ministri un augstākie ierēdņi (departamentu vadītāji utml.) komplektējami tikai no profesionāla konkursa izturējušo pretendentu datu bāzes, nevis no nekompetentiem partiju ielikteņiem.
- Valdību var veidot kompaktu, samazinot ministriju skaitu, radnieciskās darbības savietojot. Uzpūstais ministru skaits parasti veidojas, lai apmierinātu koalīcijas partiju savtīgās apetītes. Ja ministri un augstākie ierēdņi tiks iecelti tikai no profesionālo konkursa izturējušo datu bāzes, tad šī partiju „tirgošanās” ministru krēslu dēļ atkritīs. Domājams, ka varētu veidot šādas ministrijas: ārlietu, iekšlietu (ar departamentiem policijai un robežsardzei, tieslietām un reģionālai pārvaldei), ekonomikas (ar departamentiem rūpniecībai, lauksaimniecībai, satiksmei, sakariem, muitas dienestam), finansu, sociālo lietu (veselības aizsardzība un sports, ģimenes un bērnu lietu, pensionāru lietu attiecīgie departamenti), izglītības, zinātnes un kultūras (ar attiecīgajiem departamentiem).
Tiesa gan, ministriju apvienošana lielu finansiālu ietaupījumu nesniegs, jo kopējais darba apjoms tā vai citādi ir jāpaveic. Galvenais ieguvums ir kompaktums un lielāka stabilitāte. - Jāizveido tāda tiesiska sistēma, kurā savas vadības un atbildības līmeņos ikviens priekšnieks un deputāts, valdes loceklis utml. nestu materiālu atbildību par savu rīcību, pieņemtajiem lēmumiem vai balsojumiem, ja tie valstij, sabiedrībai vai kādam indivīdam ir radījuši reālus zaudējumus. Tāda pati atbildība par zaudējumiem, kas ir radušies bezdarbības vai nepieņemtu lēmumu rezultātā. Pie šādas kārtības tīkotāju skaits uz deputātu un visādu priekšnieku „siltajiem” krēsliem krasi kritīsies, jo tas jau būs pat bīstami.
Atsevišķa problēma ir pārspīlētās celtniecības izmaksas. Protams, ka tur varbūt ir iesaistīta „draugu būšana”, korumpētība un tamlīdzīgas negācijas, bet tā jau ir citu institūciju problemātika. Līdzīgi ir arī ar bēdīgi slaveno Dienvidu tiltu Rīgā. Šajā rakstā ir ieskicēti tikai nedaudzas valsts naudas taupīšanas un valsts dzīves problemātikas iespējamie risinājumi. Racionāls, pozitīvi domājošs un mūsu valstij labu vēlošs lasītājs, iespējams, izteiks kādus vēl labākus un efektīvākus priekšlikumus. Lai tikai kritizētu kritizēšanas pēc un par visu ķengātos - tur daudz prāta nevajag. Pietiek ar bravurīgu nekaunību. It sevišķi, ja to, izmantojot interneta iespējas, var darīt anonīmi. Arvīds Kalme Partijas JD/ DEMOKRĀTI.LV biedrs Rakstnieks,vairāku grāmatu un publikāciju autors („Kāds es esmu?: pašizziņas testi”, „Es pasaulē. Pasaule manī. Kustība pasaulē”, „Mēs un es”, „Tu, es, mēs”, „Dzīve un filozofija”) |
