Dabas likumi

Zeme ir apaļa, tā rotē, un uz katru cilvēku iedarbojas zemes pievilkšanās spēks. No tā, ka cilvēku kustība ir kļuvusi rosīgāka un ātrāka, zeme noteikti ātrāk negriezīsies, un tas ir dabas likums. Izmainīt lietu kārtību dabā nav iespējams, tāpat kā nav iespējams izmainīt dzīvu būtņu izdzīvošanas pamata instinktus ēst un gulēt. Protams, dzīvas būtnes iedalās saprātīgās un instinktu vadītās. Zvēru pasaules piemērs - stiprākais iznīcina vājāko - ir dabiski iesakņojies arī cilvēku dzīvē, uzvedībā, domāšanā un radīto tēlu pasaulē par pasaules uzbūves principiem.

Edgars Jansons, partijas JAUNIE DEMOKRĀTI valdes priekšsēdētājs

Dabas likumi

Zeme ir apaļa, tā rotē, un uz katru cilvēku iedarbojas zemes pievilkšanās spēks. No tā, ka cilvēku kustība ir kļuvusi rosīgāka

un ātrāka, zeme noteikti ātrāk negriezīsies, un tas ir dabas likums. Izmainīt lietu kārtību dabā nav iespējams, tāpat kā nav iespējams izmainīt dzīvu būtņu izdzīvošanas pamata instinktus ēst un gulēt. Protams, dzīvas būtnes iedalās saprātīgās un instinktu vadītās. Zvēru pasaules piemērs - stiprākais iznīcina vājāko - ir dabiski iesakņojies arī cilvēku dzīvē, uzvedībā, domāšanā un radīto tēlu pasaulē par pasaules uzbūves principiem.

Ir arī cits dabas likums, ka sugas brāļi viens otru nenoēd, jo haizivis neēd haizivis, lauvas neēd lauvas, zaķi neēd zaķus. Ir paradokss, ka saprātīgu būtņu vidū eksistē nevis zvēru dabas likumi, bet zvērīgi likumi - sugas brāļi iznīcina sugas brāļus aiz reliģiskiem, ideoloģiskiem, ekonomiskiem un personīgās antipātijas aizspriedumiem.
Citiem vārdiem sakot, pasaules uzbūve ir balstīta uz apziņas pilniem instinktiem (iegribām) un pret dabas likumiem.
Proti, lielas un varenas valstis veido atkarīgās pievilkšanās un ietekmes centrus mazām valstīm, un šajā ziņā Latvijas loma pasaules kontekstā ir izlemta – tā ir demokrātiska Valsts, kura pozitīvā ziņā pastiprina savu atkarību no ietekmes centriem - apmaiņā pret Valsts politisko neatkarību no blakus esošajiem totalitārajiem režīmiem. Šis liktenis nav nedz nepareizs, nedz pareizs, tāda ir pasaules organizatoriskā uzbūve, un attiecīgi tāds ir Latvijas liktenis.
Kas ir jādara? Ir skaidrs, ka integrācijas process ar pasaules politekonomiskajiem megacentriem ir neizbēgams, un mūsu vieta ir jāatrod tāda, kuru mēs spējam vēl kontrolēt, un zvēru barā neliekuļot starp lauvām un haizivīm, ka esam līdzvērtīgi. Liekuļošana drīzāk līdzinās šakāļu dabai mieloties ar pārpalikušo.

Latvija Eiropas kontekstā

Latvijas ekonomika ir zaudējusi sava mugurkaula lielāko daļu, un šī „kārtainā torte” ir kļuvusi plānāka un mazāka. Katrs būtisks „tortes” slānis ir veidojis Latvijas ekonomiskās attīstības stabilus priekšnoteikumus. Esam zaudējuši attīstības nākotni tādā nozarē kā lauksaimniecība, jo kā piemēru var minēt cukura ražošanas nozares iznīcināšanu visu acu priekšā!
No sākuma bankas nedeva naudu pāri palikušajām cukura fabrikām, pēc tam Eiropas Savienība uzlika sodu par it kā cukura pārprodukciju un Latvijas valstsvīri gļēvi piekāpās nozares pilnīgai aizvēršanai par nieka 50 miljoniem eiro! Un rezultātā veikalu plauktos ir tas pats Jelgavas cukurs – tikai ražots Dānijā, jo tirdzniecības marka bija gana pievilcīga. Tieši tādā pašā veidā tiek zaudētas arī citas tautsaimniecības svarīgākās kārtas, kuras rezultātā sociālā sloga spriedze pieaug, un ekonomikas konkurētspēja citu valstu priekšā izgaist.
Nav vairs to Lāčplēšu, kas saved tautiešus mājās, ir palikuši tikai Kangari, kas dod priekšroku citu valstu vēlmēm.
Paskatīsimies uz Latvijas IKP - tā struktūrā 75% ir pakalpojumi un 25% ir prece. Pēdējos astoņos gados šī tendence gadu no gada ir pieaugusi par labu pakalpojumu pieaugumam. Tas nozīmē, ka ražošana zaudē savu lomu tautsaimniecībā, un ekonomikā, notiek strukturālas izmaiņas, ar lielu atkarības risku no Latvijas iekšējās pirktspējas.
Mēs redzam, ar ko beidzās arī cita „importētā panika”, proti, nekustamā īpašuma kreditēšanas jomas apturēšana. No sākuma skandināvu baumas par lata devalvāciju izplatījās ar gaismas ātrumu un pēc tam tika pārtraukta nekustamā īpašuma vispārējā kreditēšana.
Manā uztverē tikai vājā valstī var iekrist panikā. Ja dzīvam ķermenim pēkšņi aptur asinsriti, ir skaidrs, ka atsevišķi orgāni sāks streikot. Un šodien mēs redzam, ka nekustamā īpašuma darbības joma bija ļoti būtiska gan bankām, gan celtniekiem, gan mašīnu tirgotājiem, gan restorāniem, gan pārtikas un rūpniecības preču veikaliem, gan ceļojumu birojiem, kuri jūt cilvēku maksātspējas deficītu.
Tātad pietiek tikai „sarūpēt” Latvijas ekonomikai vieglu stresu, mēs jūtam problēmas visās pakalpojuma jomās, un ekonomikas palielināšana ir apdraudēta. Turpretī ražošanai nav cilvēku, nav naudas un nav idejas!
Rīga ir Latvijas megapole, jo sastāda 57% no Latvijas IKP. Tas tikai norāda uz to, ka lielākā daļa Latvijas ekonomikas - kā uz tāda glābšanas plosta - atrodas Rīgā. Tuvākā lielpilsēta ar savu ekonomisko rosību ir Daugavpils (ar savu devumu 8 % no Latvijas IKP).
Tas norāda uz Latvijas katastrofālo reģionālu disbalansu attīstības jomā un atpalicības jomā. Varētu teikt, ka De Facto Eiropā ir iestājusies tikai Rīga.
Latvijas ekonomika Eiropas Savienības valstu vidū pēc IKP salīdzināmām cenām ir pirmspēdējā 26. vietā ar 9,045 miljardi latu, pēc IKP uz vienu iedzīvotāju Latvija ir 25. vietā ar 4000 eiro. Atkal gandrīz pēdējā Eiropas Savienības valstu vidū!
Tas nozīmē, ka Latvijas ekonomika ir tik maziņa, ka var izskaidrot, kāpēc Valsts nespēj strauji uzlabot pensiju lielumu, medicīnas, skolotāju un kultūras darbinieku atalgojumu līdz Eiropas līmenim, jo, piemēram, Dānijā vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ir 9 reizes lielāks, Zviedrijā un Somijā 8 reizes lielāks, Slovēnijā 3 reizes lielāks un pat mūsu kaimiņi igauņi apsteidz Latviju - IKP uz vienu iedzīvotāju ir par 1000 eiro vairāk.
Latvijas ekonomikas īpatsvars no visas Eiropas Savienības IKP ir 0.09 %. Faktiski Eiropas kontekstā tas nav nekas – mikrobs. Līdz ar to mūsu balsi zvēru pasaulē var salīdzināt ar skudru.

Sociālās sfēras uzlabojums ir iespējams tikai un vienīgi uz ekonomiskās aktivitātes pieauguma ar nacionālā kapitāla stoiciskumu un valstī pieejamo finanšu līdzekļu saprātīgu izmantošanu tajās ekonomikas nozarēs, kuras pelna tikai uz iekšējo Latvijas iedzīvotāju patēriņa pamata un valstī pieejamo finanšu līdzekļu agresīvu izmantošanu (netiešu atbalstu nodokļu atvieglojumu veidā) tajās nozarēs, kuras ir atkarīgas no citu valstu patēriņa, līdz ar to nodrošina Latvijas uzņēmējiem kapitāla pieaugumu, kas arī ir IKP palielināšanas modelis.

Tādas nozares ir tranzīts, mežu nozare, finanšu pakalpojumu sektors (jeb bankas), telekomunikācijas.
Pēdējos 8 gados Latvijas eksports ir pieaudzis no 1,9 miljardi latu līdz 5,9 miljardi latu, tātad 3 reizes, bet imports ir pieaudzis no 2,3 miljardiem latu līdz 9,1 miljardiem latu, tātad 4 reizes. Secinājums ir ļoti vienkāršs - Latvijas ekonomika ir (vai tiek) vērsta uz iekšējo patēriņu, jo eksporta potenciāls ir gandrīz divas reizes mazāks nekā importa potenciāls. Rodas jautājums, kāpēc Valsts politiskie spēki - tā vietā, lai visu atstātu pašai valstij vai atbalstītu Latvijas uzņēmējus - steidz pārdot ārzemniekiem pēdējos mugurkaula elementus - proti - Lattelecom, LMT, Latvijas Pasts. Nākošie rindā droši vien būs Latvijas Dzelzceļš, Latvenergo, neskaitot jau tos, kas ir pārdoti, piemēram, Latvijas Gāze, kura šajā valstī diktē citu valstu intereses enerģētikas jomā. Valsts vīri paši atsakās no tekošās naudas plūsmas un Valsts neatkarības bastioniem par labu vienreizējai maksai, kuru tūlīt arī iztērēs ar asarām acīs tautas vārdā uz ledus pili un lokālās nozīmes koncertzāli. Šāda ekonomika nekad nepacelsies līdz Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Slovēnijas līmenim, nerunājot jau par Vācijas vai Lielbritānijas ekonomiskās aktivitātes līmeni. Ja nebūs Valsts interešu uzņēmumi, uz kuriem var balstīt Valsts ekonomisko stabilitāti, tad arī nevarēs izteikt piepildāmus sociālus solījumus par minimālās algas līmeņa palielinājumu.
Zviedrijas uzņēmums TELIA, iegādājoties Lattelekom un LMT daļas, palielinās Zviedrijas nacionālās ekonomikas spēku un samazinās Latvijas ekonomisko interešu kopumu.

Inflācija

Inflācija ir vistiešākais pieradījums tam, ka Valsts vīri nespēj ietekmēt tās apmēru, jo ekonomikas lielākā daļa nepieder Latvijas iedzīvotājiem un skaidrs, ka citu valstu kapitāls ir mazāk padevīgs inflācijas apkarošanas plānam.
Inflācija pati par sevi ir instruments, kuru lieto kā ieroci konkurences apkarošanai, proti, Latvijas vietējais ražotājs ir pilnībā atkarīgs no ārzemju izejvielu piegādātajiem, jo gāze kā enerģijas resurss nāk no austrumiem, cukurs - no Dānijas, milti - no Zviedrijas un mazās maizes ceptuves ir spiestas palielināt gala produkta (piemēram, maizes) cenu veikala plauktos. Bet ja tas pats ārzemju piegādātājs atved uz to pašu veikalu gatavu sasaldētu mīklu cepšanai, tad Latvijas ražotājs šajā konkurences cīņā pats izdzīvot nevar.
Valsts loma ir tieši tur, kur ir Valsts ekonomiskās intereses kā, piemēram, to demonstrē Amerikas Savienotās Valstis ar Valsts federālo rezervju naudas resursu cenu pazemināšanu; Valsts budžeta līdzekļu tiešo injekciju banku sektorā 150 miljardu apjomā, lai nesagrūst finanšu sistēma (jo tas skar miljoniem iedzīvotāju patēriņu un namīpašumus); veicina savu auto ražotāju protekcionismu pret citu valstu ievestām automašīnām, paceļot ievedmuitas latiņu.
Ir tāds teiciens: „Kas labi ir Fordam, ir labi Amerikas Savienotām Valstīm” (Good for Ford, good for USA). Diemžēl Latvijā nevalda uzskats: „ Kas labi ir LMT, tas ir labi valstij!” Jautājums, vai vispār līdz tādai drosmei kāds Latvijā tiks, lai to pateiktu skaļi vai arī nepateiks nekad, jo nebūs nacionālās nozīmes uzņēmumu – tie būs izpārdoti. Ir laiks nodefinēt, cik lielas ekonomiskās aprises var apmierināt mūsu Valsts sociālās vajadzības. Es domāju, ka arī gadījumā, ja Latvijas ekonomika nākošajos piecos gados pieaugs divkārt, tad tik un tā vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju būs nedaudz virs 6000 eiro, jo IKP struktūra ir ar mazu (vidējo) rentabilitāti. Par to liecina Valsts budžetā ik gadu iemaksātais UIN (robežās ap 160 – 180 miljoni latu), kas sastāda 1,8% no Latvijas IKP.

Pašvaldības un pašvaldību vēlēšanas

Latvijas mērogā ir iezīmēta jauna pašvaldību karte, kas no administratīvo izdevumu viedokļa nākotnē noteikti dos ietaupījumus un veicinās katru jauno novadu. Tas jāpierāda ar darbiem, saprātīgi izmantojot nodokļu maksātāju naudu. Bet tas ir tikai līdzekļu ekonomijas pasākums. Ir nepieciešams arī tāds aktivitāšu kopums, kas katrā pagastā palielinātu saimniecisko rosību, kas arī būs pamats novadu attīstībā un cilvēku noturēšanā savā dzimtajā vietā.
Šodien Latvijas pašvaldību priekšā ir tiešs izaicinājums piedalīties Eiropas fondu līdzekļu sadalē un saņemšanā 4,5 miljardu apmērā. Es saredzu šo naudu kā reālo avotu (būtiskāko) pašvaldību izdzīvošanas, labklājības celšanas un attīstības dzinēju. Rīga visu naudu nepaņems un arī nevajag. Kā to izdarīt? Pašvaldībām gribot negribot būs jāiesaistās 3P projektos, jo tas ir vistiešākais pierādījums lokālās labklājības veicināšanai no visām ieinteresētām pusēm – uzņēmējiem, pašvaldības un iedzīvotājiem kā nodokļu maksātājiem. Ir vajadzīgi drosmīgi risinājumi un uzņēmīgi cilvēki katrā pagastā, novadā, apriņķī, kas izprot un spēj godprātīgi vadīt pašvaldības sadarbībā ar vietējiem uzņēmējiem.

Partija

Šī partija nav ne kreisa, ne labēja, ne centriska. Šī partija ir nedaudz no katra politiskā novirziena. Mēs katrs savā ģimenē esam tāds kā sadales centrs starp nākotni, kas ir mūsu bērni, un vecākiem, kas ir obligātas saistības, un, protams, nevar aizmirst par sevi – vidējās paaudzes pārstāvjiem.
Tātad līdzsvarota labumu un varas sadales ikdiena arī ir Partijas pastāvēšanas modelis. Nevajag sarežģīt vai mākslīgi radīt sev limitējošu lomu. Kreisa politika vājā ekonomikā ir populisms, labēja politika vājā ekonomikā ir izaicinājums, un pa vidu ir tikai viltīgākie.
Mums ir jābūt tiem, kas pasaka, ka tāds modelis kā ģimenes modelis ir dabisks, kur darbaspējīgie ir sociāli atbildīgi par tiem, kas vēl nevar vai vairs to nevar. Tā arī veidojas Valsts intereses, kur Valsts spēj izprast uzņēmēju intereses un ievērot līdzsvaru ar sociālo, kultūras un uzņēmējdarbības sfēru.
Jauno jaunlatviešu vēsture atkārtojas, jo arī 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā jauni cilvēki uzsāka cīņu par neatkarīgu Latviju tikai tāpēc, ka lielās impērijas bija panākušas savu. Latvija kā teritorija eksistēja, bet kā Valsts nē. Kultūrvēsturiskās tiesības (inteliģences izpratnē) bija galvenie priekšnoteikumi jaunas Valsts radīšanai. Vēsture tik tiešām atkārtojas, un mēs redzam, ka Latvija sāk pārvērsties (negatīvā ziņā) par teritoriju un lēnām zaudē savas identitātes tiesības gan ārpasaules kontekstā, gan iekšzemes kontekstā, jo uz kultūru, uz sociālo sfēru, uz ekonomiku, uz Valsts pārvaldi, uz galvenajiem demokrātijas atribūtiem kā četru varu principiem, iedarbojas ārējie apstākļi un spēki, kuri nav savaldāmi nedz no Saeimas, nedz no LR Ministru kabineta.
Līdz ar to Latvijas politekonomija ir ļoti vadāma. Pat Bruņotie spēki ir atkarīgi no pasaules degošajiem punktiem, energonesēji ir atkarīgi no austrumiem, mežu nozare ir atkarīga no skandināviem, bankas ir atkarīgas no skandināviem, tranzīts ir atkarīgs no austrumiem, masu saziņas līdzekļi (propagandas un citas ideoloģijas nesēji) ir atkarīgi no skandināviem un austrumiem, celtniecības materiāli un iekārtas ir atkarīgas no globālām Eiropas kompānijām. Jāpiemin, ka pat pārtikas nozare ir nespējīga sevi nodrošināt ar vietēju lauksaimniecību saražotajām izejvielām. Veikalu plauktos notiek cīņa ar ārzemju pārtikas ražotājiem, kurā diemžēl Latvija zaudē.
Vienīgais, kas vēl tik tiešām ir atkarīgs no Latvijas iedzīvotājiem, ir kultūra, kuras vērtības ir vajadzīgas tikai pašiem Latvijas iedzīvotājiem.
Vēl šodien mēs ikdienā citējam jaunlatviešus Raini, Juri Alunānu, Krišjāni Valdemāru, Andreju Pumpuru, Krišjāni Baronu, Linardu Laicēnu, kuri veltīja savu dzīvi un darbus Latviešu tautas izglītošanai un pašlepnuma celšanai.
Vai tad vēsture ik pēc simts gadiem nenorāda uz savu atkārtošanos, bet tikai jau citā -daudz sarežģītākā pakāpē - kā tādā kompjūterspēlē, kur katrs nākošais spēles līmenis kļūst arvien grūtāks un ātrāks.
Tāda ir mūsu, šīsdienas, katra cilvēka un Valsts realitāte, no kuras aizbēgt ir gļēvi un nodevīgi, bet cīņa par labāku eksistenci ir smags izaicinājums.
Latvija pašreiz ir jaunā spēles līmenī, kurā nodiktēt kaut ko spēles dominējošiem dalībniekiem nav iespējams. Tātad cīņa jāsāk no jauna tajā līmenī, kur līdzsvars starp materiālo pasauli un cilvēcisko vērtību pasauli ir Latvijas rokās.
Ar vāju ekonomisko arsenālu - es to sauktu ar vāju Latvijas kapitālu - kultūra var aiziet tālā pagātnē. Par nozīmīgu tautas kustības vienotību tik tiešām var atzīmēt Tautas Dziesmu svētkus un Latvijas hokejistu cīņas pret lielvalstīm, kur mēs visi priecājamies par „Sprīdīšu Valsts” pēkšņajām uzvarām.
Bet tas arī viss! Diemžēl šādas vienotības nav nedz ekonomikā, nedz politikā. Harizma un jaunās strāvas, kas aizrauj līdzi masas ir izsīkušas! Šī niša ir tukša un laikam uz ilgu laiku....?..Nē! Es tā nedomāju!
Nedrīkst stāvēt malā, mūsu paaudze ir tā, kas arī izšķirs Latvijas likteni tuvākajos 10 gados. Ir pēdējais brīdis saprast, kādu mēs vēlamies redzēt valsti. Vai vēlamies veidot valsti tikai politiski aizsargātu, vai politiski un ekonomiski stipru, kur ieinteresēto pušu atkarība no Latvijas ir lielāka, nekā Latvijas atkarība no ieinteresētām pusēm.
Šeit es domāju gan Eiropas Savienību, gan ASV, gan arī austrumu kaimiņu. Tas nozīmē, ka šai partijai ir jākonsolidē visi iekšLatvijas politiskie un ekonomiskie spēki, kas pārstāv Latvijas interešu kopumu, lai no tās vienas skudras vai Sprīdīša izveidotos interešu monolīts, kas rūpējas par Latvijas iedzīvotāju labklājību, par kultūras mantojumu un tā lomu cilvēcisko vērtību godā celšanu un, protams, ekonomiskām interesēm, kuras ir pamatu pamats Latvijas eksistencei un konkurētspējas celšanai.
Es kā indivīds un aktīvs cilvēks gribu dzīvot Latvijā. Es gribu dzīvot valstī, kurā ir cieņā Latvijas nacionālais kapitāls, kā to dara amerikāņi, zviedri, somi, krievi. Es gribu dzīvot valstī, kura spēj dot citām valstīm un nestāv rindā pēc žēlsirdības dāvanām kā fizisks un morāls ubags. Es vēlos, lai mani bērni manto to, kas atkal nav jārada no jauna ar neizskaidrojamu un neizmērojamu piepūli. Mantotās vērtības ir galvenais Valsts pastāvēšanas un turpināšanas dzinējs, kas, vienā vārdā sakot, ir patriotisms. Bet tam jābūt ideālu pilnam patriotismam ar lepnumu, ka to var atļauties jebkurš.

Paldies par uzmanību!