Saņemot ziņu par Lietuvas Republikas pirmā prezidenta nāvi, nevilšus atmiņā atausa dažas epizodes, kas saistītas ar mūsu kaimiņvalsti.
Sadzīviski ir sanācis tā, ka jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu manai ģimenei ir draugi abās Lietuvas galvaspilsētās: Kauņā un Viļņā.

Epizode Nr.1.

Pāršķirstu grāmatu “Algirdas Brazauskas 1993-1998”, izdevniecība “Baltos lankos”. Es vienmēr cilvēku vērtēju pēc viņa acu skatiena, jo, piemēram Ģ.V.Kristovskim tas atšķiras no Šarla de Golla vai S.Kalnietei no Doloresas Ibaruri. Acis taču ir dvēseles spogulis. Skatos šī būdīgā, pat zemnieciskā lietuvieša vīra acīs un redzu tur pārliecību, ticību, atklātību un vienlaikus - valstiskas varas skarbumu.
Tomēr šoreiz stāsts nevis par acīm un ačtelēm, bet par to, kā jau pieminētā grāmata nokļuva manas sievas bibliotēkā. Pirms daudziem gadiem mana lietuviešu drauga kundze, atvadoties no ģimeņu pasēdēšanas, uzdāvināja manai kundzei šo grāmatu sakot: ”Tas ir Manas Valsts Prezidents!” Viņa ar neslēptu lepnumu piebilda: ”Titullapā ir Mūsu Prezidenta autogrāfs.” Pēc tam nereti domāju, vai es būtu rīkojies un varētu rīkoties analoģiski? Vai es varu lepoties ar Savas Valsts augstākajām amatpersonām?

Epizode Nr.2.

Man vairākkārt dzīvē ir nācies tikties ar dažiem pirmā Lietuvas Prezidenta padomniekiem. Kas interesanti-šo nepavisam ne nabadzīgo, bet ļoti gudro un vienlaikus vienkāršo cilvēku pavisam ikdienišķās neformālās sarunās laiku pa laikam skanēja izteicieni, kam nebija ārišķīga vai demonstratīva patosa: ”Mūsu valsts labā to nepieļausim!”; ”Mūsu valsts intereses”; ”Mūs neviens nečakarēs”; ”Mūsu Lietuva” utt.. Kaut ko tādu Latvijā esmu dzirdējis ļoti reti.

Epizode Nr.3.

80. gadu beigās sanāca pāris mēnešus nodzīvot Viļņā, kur atrados augstskolas praksē. Bija man draugs lietuvietis. Viņš man piedāvāju vienu sestdienu atpūsties-paēst cepelīnus un iedzert leišu pašbrūvēto pie dabas krūts, izpeldēties utt..Bet ne par gastronomiskām izvirtībām ir stāsts.
Šis vienkāršais leitis (milicis pēc profesijas un basketbolists pēc hobija) iesēdināja mani mašīnā aizveda uz Trakai, kur 2 stundas bez konspekta man stāstīja un rādīja to, ka Lietuva ir valdījusi pār Maskavu, tai piederējušas teritorijas līdz Melnajai jūrai, ka ¼ Krievijas aristokrātijas ir ar lietuviešu augstmaņu dzimtu asinīm, ka viņus nav drāzuši krievi un pilnībā izgāzās vācu ieplānotā lietuviešu SS leģiona veidošana.
Un arī no viņa mutes skanēja tie paši vārdi „Mūsu Valsts”; ”Mana Lietuva” utt.. Tikai tad, kad es biju apguvis Lietuvas Karalistes īso vēstures kursu, mēs saskandinājām glāzes...
Varbūt tomēr ir kādi mums neizprotami nosacījumi, kāpēc pie mums ir viņu Maximas un Snoras, bet - ne otrādi? Kāpēc nākas dzirdēt par „stulbo Latviju, te nekā nav, te ir miskaste”?

Vieglas Jums smiltis, Pirmais Lietuvas Republikas Prezident!