Sakarā ar tā saucamā jaunā Maksātnespējas likuma pieņemšanu LR Saeimā un tālāku nodošanu Valsts Prezidentam izsludināšanai sarosījušies visi iespējamie publicitāti alkstošie politiķi, gan profesionāli par prāvu atalgojumu kalpojoši populistiski klauni.

Ja pie pirmajiem var pieskaitīt 50 tūkstošu darba vietu solītāju, kas rosina zviedru bankas pasūtīt aiz Gobi tuksneša, tad rodas pamatots jautājums - kāpēc Jūs, godātais kungs, par to atcerējāties pāris mēnešus līdz vēlēšanām, bet, piemēram, savulaik, būdams ministrs, neuzstājāties MK sēdēs vai Saeimā ar viennozīmīgu aicinājumu nepieļaut Latvijas ekonomikas sagraušanu ar lētiem Skandināvijas kredītu resursiem? Par laimi, minētais gadījums nav klīniskākais, jo vēlēšanas tuvojas un daži pravieši taču ir teikuši: „Nu, kā var nesolīt?!” Ar daudz lielākām neslēpta cinisma atklāsmēm kārtējo reizi no lobisma duļķainajiem ūdeņiem ir izpeldējis augsti godātais misters Teodors, kas smalkā falsetā īd un kviec par to, ka tūlīt, tūlīt būs apokalipse kopā ar armagedonu... Kreditēšana valstī izbeigsies, tiek glābti spekulanti, kas treknajos gados nodarbojušies ar nelikumīgu uzņēmējdarbību un nemaksājuši nodokļus valsts budžetā, un tā tālāk, un joprojām. Pārskatot brāļa Teodora vārsmas par pēdējiem 5 gadiem, es neesmu atradis aicinājumus kredītu buma laikā bankām ierobežot kredītu izsniegšanu pret oficiālos pieteikumos norādītiem neoficiāliem ienākumiem, kā arī neizsniegt vienai privātpersonai vairāk par vienu hipotekāro kredītu. Tāpat es nekur neesmu atradis šī ģeniālā finanšu speciālista savlaicīgus publiskus brīdinājumus par to, ka ar Parex vāks.

Ja pieļaujam iespēju, ka Aploksnei pietiks iekšas, tad likums varbūt arī kautkad tiks izsludināts. Vēlos pievērst uzmanību tam, ka reāli nekas revolucionārs un super ekstravagants šajā gadījumā nenotiks, jo pats maksātnespējas likums tā esošajā redakcijā ir daudz maigāks attiecībā pret kredītiestādēm nekā, piemēram, atsevišķos štatos ASV, kur darbojas “nolikto atslēgu princips”. Vienkārši cilvēki nebūs visu mūžu parādā ārvalstu finansiālajiem laupītājiem un viņu bērniem nevajadzēs domāt par to, lai laikā uzspētu atteikties pēc vecāku nāves no parādu mantojuma tiesībām. Tie varēs atgriezties normālā un legālā ekonomiskajā apritē, pelnīt un maksāt nodokļus, veidot biznesus, nebēgt no valsts un nākotnē mazbērniem stāstīt teiksmas, kā leģionāru izdevēji, narkotiku legalizēšanas atbalstītāji un varavīkšņainu praidu mīļotāji gribēja mūsu tautu iedzīt Ēģiptes laiku verdzības važās.

Ļoti interesanti ir atsevišķu banku šī brīža komentāri par to, ka hipotekārie kredīti ir izsniegti nevis pret ķīlu, bet gan kredītņēmēja naudas plūsmu un aizņēmēja ģimenes nākotnes ieņēmumiem. Piemēram, ja māja savulaik maksāja 100 tūkstošus, bet šodien tikai 10, tad tā nav mūsu problēma. Manuprāt, pilnīgi jauns akadēmiska rakstura atklājums ekonomikas zinātnē, derētu bīdīt uz Nobela prēmiju.

Šādai lietai varētu arī piekrist, bet ar nosacījumu,ka hipotekārie kredīti būtu bijuši izsniegti bez nekustamā īpašuma ķīlām un pašu banku pieprasītiem (un bieži vien stingri noteiktiem un atlasītiem pēc nosaukuma) vērtētāju vērtējumiem.

Es speciāli nerunāju par kredītņēmēja līdzdalību iegādē ar savu līdzfinansējumu, nekustamā īpašuma-ķīlas apsaimniekošanu no aizņēmēja puses tā ekspluatācijas laikā, apdrošināšanas izmaksām (kuru saņēmējs bieži vien ir saistīts ar bankas vai mātes bankas holdinga struktūrām), aizdevuma procentu un pamatparādu summu jau veiktās nomaksas utt..

Katram daudzmaz loģiski domājošam un finansiāli izglītotam cilvēkam ir vairāk nekā skaidrs, ka bankas visā šajā procesā faktiski necieš pilnīgi nekādus zaudējums, jā-uz sitiena tās neiegūst arī peļņu. Tāpēc - kā saka Odesā - tās ir divas dažādas lietas jeb bilanču un peļņas-zaudējumu aprēķinu sashēmošana atbilstoši katras bankas fantāzijas lidojuma apmēriem un iespējām. Kopumā līdz šim esošo banku attieksmi pret kredītņēmējiem un valsti vislabāk varētu raksturot ar mūsu kaimiņtautas teicienu par to, ka gribas gan zivtiņu apēst, gan vienlaicīgi vēl uz kaut kā uzsēsties...

Ļoti interesanti būtu dzirdēt, ko par šo visu teātri saka cita solīda organizācija, kuras pamatuzdevums ir vairāk nekā skaidri definēts tās mājaslapā:

“Finanšu un kapitāla tirgus komisija ir pilntiesīga autonoma valsts iestāde, kas regulē un pārrauga Latvijas banku, krājaizdevu sabiedrību, apdrošināšanas sabiedrību un apdrošināšanas starpnieku, finanšu instrumentu tirgus dalībnieku un privāto pensiju fondu darbību.

Komisija veicina finanšu un kapitāla tirgus stabilitāti, konkurētspēju un attīstību, kā arī nodrošina ieguldītāju, noguldītāju un apdrošināto personu interešu aizsardzību.”