|
Politiskās partijas DEMOKRĀTI.LV un domubiedru grupas „EJ, nosargā Latviju!” vārdā jau neskaitāmo reizi vēlos vērsties pie Latvijas iedzīvotājiem. Šoreiz iemesls ir Grieķijas neveiksmes Lisabonas līguma kontekstā. Skaistajos bukletos un klipos Lisabonas līgums solīja laimīgu nākotni brālīgo valstu saimē, kas Grieķijai nu jau draud rezultēties ar suverenitātes zaudējumu.
2009.gads domubiedru grupai „EJ, nosargā Latviju!” ir pavadīts intensīvi un spraigi cīnoties par Latvijas valsts suverenitātes saglabāšanu. Mums ir likti šķēršļi, mēģināts pārliecināt par pretējo un pat izteikti pieklusināti draudi. 2009.gada sākumā LR Satversmes tiesa izskatīja sūdzību par LR Satversmes pārkāpumiem. Latvijas Republikas Saeima 12 minūšu laikā ratificēja Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, nerīkojot par to referendumu, līdz ar ko tika pārkāptas LR Satversmes 101.pantā noteiktās katra iedzīvotāja garantētās pamattiesības piedalīties valsts un pašvaldību darbībā. Satversmes tiesa Likumu par Lisabonas līgumu atzina par atbilstošu Satversmei. Pēc sprieduma nolasīšanas sapratu, ka Latvijas tiesu sistēma ir pārkāpusi manas un līdz ar to citu līdzcilvēku tiesības uz taisnīgu tiesu. Ignoranci izpelnījās arī likumprojektu par Lisabonas līguma denonsēšanu iesniegšana Saeimā, vēršoties pie katra deputāta personīgi.
Es neesmu jurisprudences eksperts, taču uzskatu, ka man kā Latvijas iedzīvotājam, dzīvojot demokrātiskā valstī ir tiesības uz vārda brīvību, tajā skaitā izteikšanos par Lisabonas līguma niansēm. Pagaidām izskatās, ka šādas tiesības ir dotas tikai un vienīgi “ekspertiem” no Aspazijas bulvāra mājas, kas nerēķinoties ar tautas nostāju un viedokli, visu salīdzina tikai un vienīgi ES noteiktajā aizplīvuroti svētsvinīgajā un birokrātiskajā līmenī. Man, kā vairumam Latvijas iedzīvotāju no sprieduma 80 lapām rodas iespaids, ka Satversmes tiesa nav vēlējusies analizēt Lisabonas līgumu kā vienotu juridisku aktu ar visām no tā izrietošajām sekām, bet tā vietā tas tiek “saplēsts” pa gabaliem, par katru gabalu pasakot - “tas uz lietu neattiecas, tas ir ārpus prasījuma robežām”, vai arī “tas jau šobrīd ir tā”, pat neievērojot to, ka spēku samērs Eiropā mainās. Pats “jaukākais” ir visbeidzot dzirdēt – “tas taču ir ļoti labi, ka tagad mūsu vietā par mūsu interesēm rūpēsies Brisele”, bet kā šīs intereses tiks aprūpētas, to neviens nav ne apšaubījis, ne vērtējis. Tieši tādēļ esmu vērsies Eiropas Savienības Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par to, ka ar Satversmes tiesas spriedumu ir pārkāptas manas tiesības, kas garantētas Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā. Šī ir ne tikai principiāla cīņa ar birokrātisko aparātu izveidotiem labirintiem, bet gan mana personiskā – kā Latvijas pilsoņa cīņa par dzīvošanu un izdzīvošanu savā valstī un zemē, kur es pats esmu saimnieks, nevis lielo kungu (ES) pakalps.
Latvija iestājās Eiropas Savienībā kā ekonomiskā valstu apvienības veidojumā, lai šo valstu starpā veidotu godīgu tirgu, attīstītu atvieglotas ekonomiskās un sociālās procedūras. Taču iedziļinoties šodienas situācijā – mums katram rodas jautājums – kur mēs esam nonākuši? Vai šodien ir tas, kas tika solīts 2004.gadā un vai maz kāds šos saldos solījumus šodien atceras? Cik mēs no tā visa esam ieguvuši? Pateicoties Lisabonas līgumam, esam ceļā uz pazaudētās suverenitātes apjaušanu, maksājam miljonus tikai par to, ka esam uzņemti „draugu pulciņā”, nekavējoties izpildām visas jauno direktīvu un regulu prasības, kamēr lielās valstis tikai vēl apspriež šo noteikumu nepieciešamību. Vai tiešām mūsu tautai ir nolemts vienmēr būt pakļautiem, vienmēr būt bikstītiem no lielvalstu puses? Vai tiešām latvietis nevar beidzot iztaisnot smagos darbos salīkušo muguru un apturēt savas zemes brutālu izbradāšanu? Nedrīkstam!... Jo redziet, esam taču mazi, neko nespējam, nav savu enerģijas avotu. Vieglāk taču ir sagriezt kuģi, par to saņemot īslaicīgi priecējošu naudas summu, nevis to uzturēt – barojot sevi un savu valsti, vieglāk ir sagraut veselu nozari – lai arī par to īslaicīgi tiktu neliels naudas prieks. Palūkojoties no citas puses, vai tiešām mēs saprotam, ko paši esam paveikuši Eiropas biznesa plāna labā? Šis ļoti profesionāli izveidotais biznesa plāns lēnām uzsāk savu darbību.
Laikam ir pienācis brīdis, kad Lisabonas līguma dekoratīvajā plīvurā ir ieviesušies caurumi un tas lēnām sāk irt. Ziņa par balsstiesību atņemšanu Grieķijai bija šokējoša, taču zināmā mērā saprotama, ka kaut kad tam bija jānotiek. Eiropas Savienības milzu rīklei kuru katru brīdi bija jāuzsāk plāna atmaskošana, pamazām uzpūšot dvašu uz interesējošām teritorijām. Grieķija ir spilgts situācijas piemērs tam, kurā jebkurā momentā varam atrasties mēs – ar visu savu dzelžaino Satversmi. Lisabonas līguma fane, Eiropas savienības politikas pētniece - eksperte, kā viņa pati sevi nereti mēdz dēvēt – Dace Akules kundze, atbildot uz Grieķijas situācijas atspoguļojumu paziņo, ka patlaban ES līderiem ir bažas, ka Grieķijas gadījumā var nepietikt tikai ar rekomendācijām, bet nepieciešams „uzspiest” darāmos darbus. Protams, šā viedokļa izcelsme diez vai ir tik vienpersoniska, kā sākumā varētu šķist. Vai šī „demokrātiskā” tēze nevelk paralēles ar zvēru pasauli, kurā vājākajam nevis tiek palīdzēts izdzīvot, bet tieši otrādi – tas tiek brutāli izstumts no bara?...
Redzot to, kas norisinās Aspazijas bulvāra mājā, pārņem dusmas un tajā pat laikā bezcerība, klausoties apšaubāmas izglītības “ekspertus” par to, cik ļoti skaisti un loģiski Grieķijai tiek atņemtas balsstiesības. Māc neviltota interese, ko Dace Akule paziņotu tajā gadījumā, ja līdzīga situācija piemeklētu Latviju. Acīmredzot, ka arī šis solis būtu “loģisks un saprotams”. Var saprast ārvalstu aizdevējus un ES institūcijas, kas ir gatavi aizstāvēt savas intereses, visbiežāk tikpat īslaicīgas un savtīgas, kā mūsu politikāņu intereses. Taču šodien mums pašiem ir jādomā un jācīnās par savu labklājību un tautsaimniecības izaugsmi, un šim nolūkam mums vitāli ir nepieciešama pašnoteikšanās un lēmumu pieņemšana pašiem savas valsts budžeta izmantošanai.
Ārvalstu kungu lobēšanu no Daces Akules un organizācijas “PROVIDUS” puses es vērtēju tikai un vienīgi kā nodevību pret savu tautu un valsti. Konkrētu nodevību pret saviem uzņēmējiem un nodokļu maksātājiem, pret tiem, kas var un vēlas dzīvot un strādāt šeit. Ir pienācis laiks pārbaudīt, kurš maksā algu šādiem “speciālistiem” par šādu viedokļu izplatīšanu. Pilnībā neiebilstu pret Daces Akules fanātisko Briseles atbalstu, bet tad varbūt viņai ir pienācis laiks pārcelties dzīvot uz Briseli, savas tautas apmuļķošanu liekot pie malas?
Kādu iemeslu vadīta „PROVIDUS” ekspertu grupa klusēja līdz 1.decembrim – kamēr visas ES valstis noslēdza ratificēšanas procesu? Kādēļ pirmās diskusijas par Lisabonas līgumu tiek rīkotas uzreiz pēc tā stāšanās spēkā, kad process jau ir neatgriezenisks? To pat acīmredzami un spilgti pierāda Aspazijas bulvāra mājā organizētās diskusijas, jo cilvēki, kas pārstāv Latvijas tautas viedokli – nav vēlami. Jautājumi ir sagatavoti jau iepriekš un uz tiem ir jau sagatavotas atbildes. Vai tādā veidā mēs tiekam informēti par patiesajiem procesu virzības apstākļiem, vai tikai ķeksīša pēc aizpildām plānu, ko diktē Briseles koridoru labirinti?
Spilgts piemērs ir acīmredzams – līdz brīdim, kad Saeima pieņēma Lisabonas līgumu, ap to nevirmoja neviena grama intrigas vai pretrunu. „PROVIDUS” klusēja. Plāns bija gaužām vienkāršs – kā jau visu vairumu no Briseles nākošos dokumentus – apstiprināt bez iedziļināšanās un varbūt pat bez jebkādas sapratnes par dokumenta saturu. To pat pierādīja domubiedru grupas noorganizēts eksperiments, kad, intervējot dažus nobalsojušos Saeimas deputātus par Lisabonas līguma saturu un būtību, pretī netika saņemta neviena saturīga un motivēta atbilde – tātad 300 lapaspušu liels dokuments ir izlasāms un apstiprināms 12 minūtēs, jo to taču prasa Eiropa un nevienam no mūsu 100 priekšstāvjiem neradās pat doma iebilst. Kompetences trūkums, vienaldzība vai sekošana rūpīgi izstrādātam plānam? Grūti pateikt, jo politisko spēļu iznākumā cietēji tāpat ir iedzīvotāji, kas tiek turēti tālu no patiesās informācijas.
Domubiedru grupas „Ej, nosargā Latviju!” vārdā apstiprinu, ka cīņa par Latvijas valsts suverenitātes nosargāšanu turpinās. Nekas nav beidzies un mēs cīnīsimies līdz galam, cerot, ka Latviju tuvākajā nākotnē nepiemeklēs Grieķijas liktenis. Kā politiskās partijas DEMOKRĀTI.LV biedrs aicinu ikvienu atbildīgu Latvijas iedzīvotāju ieklausīties un izprast Latvijas suverenitātes un pašnoteikšanās apdraudējuma iespējamās sekas. Neļausim sevi vēl vairāk izkalpināt! Būsim paši sev saimnieki savā zemē!
Un vēl maza vēsturiska atkāpe...
Briestot karam, atēnieši uztraucās, ka armijai neesot pietiekamā skaitā zirgi. Diogēnam bija risinājums:
— Ņemam visus ēzeļus, cik pilsētā ir, un balsojot ievēlējam viņus par zirgiem!
— Tu ko, sajucis esi?
— Bet mēs jau tā katru gadu darām — paņemam parastus pilsoņus un ar balsošanu ievēlam viņus par valstsvīriem! |
Notiek ielāde ...